Pāris mēnešus es stažējos vienā no Austrālijas tiesu namiem, kurā vietējie pilsoņi ne tikai stājās tiesneša priekšā, saņēma soda naudas par braukšanu dzērumā, cīnījās par nesamaksātiem parādiem, bet arī devās laulību ostā. Vārdu sakot, tiesu nams kūsāja – pildīja ne tikai sodu nama, bet arī dzimtsarakstu nodaļas funkcijas. Atceroties tiesu namu man nāk prātā notikumi, kas saistīti ar kāzām.
30 gadus vēlāk
Uz laulības reģistrāciju piektdienā ieradies vecāks pāris – abiem noteikti pāri piecdesmit, varbūt pat jau ieiets sestajā gadu desmitā. Viņai mugurā sniegbalta žakete, melnas bikses, bet uz galvas – skaista cepurīte ar milzīgu baltu puķi, tāda, kādu austrālietes parasti velk uz Melburnas zirgu sacīkstēm jeb Austrālijas visstilīgāko sabiedrisko pasākumu. Arī kungs ir saposies – tērpies uzvalkā, kuru apaļais vēderiņš vairs neļauj tik vienkārši aizpogāt. Abi ir uztraukušies, acīs mirdzums. Kā nekā – šodien būs viņu laulības. Kā tiesu nama darbiniecei pāris lūdz man kļūt par viņu laulību liecinieci. Arī pārējās divas kolēģes tiek iesaistītas procesā – viena no viņām pāri salaulās, bet otrā kļūs par otro liecinieci kā to prasa likums.
Pāris mums atzīstas – viņi kopā ir jau 30 gadus, abiem ir pieauguši bērni, taču kāzas nolēmuši nosvinēt „pa kluso“, paturot to no visiem noslēpumā un par godu savai kopā būšanas 30. gada dienai. „Kad bērni mums prasīs, ko mēs darījām nedēļas nogalē, mēs viņiem parādīsim fotogrāfijas,“ saka līgava, lūgdama man zvērestu brīdī pāris reizes nospiest fotokameras pogu.
Kad pienāk ceremonijas brīdis, līgavainis emocionāli paņem līgavas roku savējā, acīs viņam riešas asaras un viņš zvēr: „Es tevi ņemu par savu likumīgo sievu.“ Pienāk līgavas kārta. Arī viņa ir nopietna, sakot zvēresta vārdus. Īsās ceremonijas beigās pāris saskūpstās un izskatās patiesi saviļņots. Arī es un manas kolēģes kļūstam emocionālas. Šķiet, ka šodien ir noticis kas īpašs. Pāris vēl mēģina iespiest mums rokā naudas zīmi svētku šampanietim, bet tā kā naudu un citas dāvanas tiesu darbiniekam aizliegts pieņemt, no tās stingri, bet laipni atsakāmies. Taču jaunlaulātie ir pateicīgi bez gala.
Jāatzīst, ka šodien piedalīties šajās kāzās bija jauki. Salīdzinājumā ar citiem pāriem, kas uz laulības ceremoniju ierodas nevērīgi saģērbušies vai ar lielu nokavēšanos, tērpušies melnā vai kopā ar lielu kāzu viesu pulku, šodien šis pāris atzīmēja ko īpašu. Viņi patiešām zināja, ko saka zvērestā.
Apjukums ne pa jokam
Trešdiena ritēja ļoti vienmuļa un garlaicīga. Es sēdēju pie datora, reizumis pieceldamies, lai palīdzētu klientiem, kas ienākuši nama kondicionētajās, vēsajās telpās slaucīja no pieres sviedrus un vaicāja pēc padoma. Stundas vilkās lēni. Tad krietni pēc pusdienslaika pie recepcijas lodziņa pienāca kāds vecāks pāris. „Sakiet, lūdzu, kur te var uzgaidīt? Mēs esam ieradušies uz sava mazdēla kāzām, bet tikai, šķiet, pusstundu par agru,“ kungs teic. Es viņiem iesaku apsēsties uz neērtajiem brūnajiem uzgaidāmās telpas krēsliem, lai skriešus dotos pie sava datora un pārbaudītu kalendāra ierakstus – man likās, ka šodien kāzu nav. Pareizi, mans kalendārs ir tukšs. Prasu kolēģei, prasu kolēģim – arī viņi neko par kāzām nezina, tikai rausta plecus. Mēs kļūstam nervozi. Ja kāzas ir aizmirsušās, tad mēs esam nopietnās nepatikšanās – līdz katrai ceremonijai jāaizpilda žūksnis papīru, tad vēl bez kļūdām uz rakstāmmašīnas jāuzdrukā laulības apliecība, vārdu sakot, pietiekami piņķerīgs darbs, ko nu vēl teikt, ka kļūdas pieļaut noteikti nevar.
Taču neviens neko tādu šodienai nav sagatavojis. Arī kolēģe, kas parasti reģistrē laulības un kura nav mobilā telefona piekritēja, šodien paņēmusi vienu no tām retajām brīvdienām. Vārdu sakot, esam pilnīgā grāvī.
Skrienu koridorā un vaicāju vecvecākiem līgavas un līgavaiņa vārdus, tad teciņus skrienu līdz laulību reģistrāciju grāmatai, kurā apkopotas visu laulāties gribētāju anketas un kāzu pieteikumi. Nervozi šķirstu lapas, neticēdama, kā mēs tā palaidām kaut ko tik svarīgu garām. Viena lapa, divas lapas, tad jau desmit lapas, tad divdesmit un tikai tad beidzot ieraugu vajadzīgo iesniegumu. Viņš – austrālis, viņa no Lielbritānijas, iesniegums iesniegts pirms pusmēneša. Tātad. Beidzot mani pleci atmaigst, jo es zinu pareizo atbildi, gluži kā skolā, kad viena stingrajām skolotājām izsauca mani klases priekšā un, par laimi, uzdeva man zināmo jautājumu. Nekā nebija. Šodien kāzām nav jābūt, tās nevar un pat nedrīkst notikt – pēc Austrālijas likumiem pārim pēc laulības pieteikšanas anketas iesniegšanas ir jānogaida viens mēnesis un viena diena – lai atvēsinātu galvas, ja nu gadījumā lēmums laulāties pieņemts steigā vai nav nopietni izvērtēts. Šai gadījumā vecvecāki nopietni kaut ko pārpratuši.
Jau vieglākā solī dodos pie viņiem un pavēstu, ka šodien noteikti kāzas nevar un nedrīkst notikt. Līgavai un līgavainim vēl jānogaida likumā noteiktais laiks. „Bet kā tad tā, mazdēls teica, ka kāzas ir šodien un pulksten tikos un tikos,“ kungs ir ne pa jokam satraucies. Kundze mēģina sazvanīt mazdēlu, taču no stresa visi telefona numuri pagaisuši no atmiņas. „Neuztraucaties, es sameklēšu jūsu mazdēla numuru un uzzvanīšu viņam pati,“ saku nomierinošā tonī. Pie sevis smaidu, kā šobrīd gribētos redzēt mazdēla seju.
„Jūsu pirmie kāzu viesi jau ieradušies,“ saku viņam klausulē, pēc tam, kad pavēstījusi, kas es esmu un no kurienes zvanu. „Kā lūdzu,“ mazdēls ir apjucis ne pa jokam. „Jūsu vecvecāki ir ieradušies pie mums un tagad sēž uzgaidāmajā telpā, gaidot jūsu laulību reģistrāciju, kas gan paredzēta citā dienā, vai ne?“ noprasu mazdēlam. „Jā, līdz kāzām taču vēl jāpagaida,“ arī viņš ir vienisprātis. Un tad viņš iesmejas. „Ļoti jautri. Es taču viņiem pateicu kāzu datumu un laiku. Es viņiem pats uzzvanīšu, paldies jums,“ saka mazdēls atvadoties.
Mēs visi ofisā noskurinamies un atslābstam. Vecvecāki atbild uz telefona zvanu, un tad ar apjukušām sejām klusiņām pamet tiesu namu. Smieklīgi. Taču mazdēlam nākamreiz derētu noorganizēt atsevišķu transportu vecvecākiem. Kādam būtu jāpaseko līdzi, lai vecīši uz kāzām ierastos pareizajā laikā.
30 gadus vēlāk
Uz laulības reģistrāciju piektdienā ieradies vecāks pāris – abiem noteikti pāri piecdesmit, varbūt pat jau ieiets sestajā gadu desmitā. Viņai mugurā sniegbalta žakete, melnas bikses, bet uz galvas – skaista cepurīte ar milzīgu baltu puķi, tāda, kādu austrālietes parasti velk uz Melburnas zirgu sacīkstēm jeb Austrālijas visstilīgāko sabiedrisko pasākumu. Arī kungs ir saposies – tērpies uzvalkā, kuru apaļais vēderiņš vairs neļauj tik vienkārši aizpogāt. Abi ir uztraukušies, acīs mirdzums. Kā nekā – šodien būs viņu laulības. Kā tiesu nama darbiniecei pāris lūdz man kļūt par viņu laulību liecinieci. Arī pārējās divas kolēģes tiek iesaistītas procesā – viena no viņām pāri salaulās, bet otrā kļūs par otro liecinieci kā to prasa likums.
Pāris mums atzīstas – viņi kopā ir jau 30 gadus, abiem ir pieauguši bērni, taču kāzas nolēmuši nosvinēt „pa kluso“, paturot to no visiem noslēpumā un par godu savai kopā būšanas 30. gada dienai. „Kad bērni mums prasīs, ko mēs darījām nedēļas nogalē, mēs viņiem parādīsim fotogrāfijas,“ saka līgava, lūgdama man zvērestu brīdī pāris reizes nospiest fotokameras pogu.
Kad pienāk ceremonijas brīdis, līgavainis emocionāli paņem līgavas roku savējā, acīs viņam riešas asaras un viņš zvēr: „Es tevi ņemu par savu likumīgo sievu.“ Pienāk līgavas kārta. Arī viņa ir nopietna, sakot zvēresta vārdus. Īsās ceremonijas beigās pāris saskūpstās un izskatās patiesi saviļņots. Arī es un manas kolēģes kļūstam emocionālas. Šķiet, ka šodien ir noticis kas īpašs. Pāris vēl mēģina iespiest mums rokā naudas zīmi svētku šampanietim, bet tā kā naudu un citas dāvanas tiesu darbiniekam aizliegts pieņemt, no tās stingri, bet laipni atsakāmies. Taču jaunlaulātie ir pateicīgi bez gala.
Jāatzīst, ka šodien piedalīties šajās kāzās bija jauki. Salīdzinājumā ar citiem pāriem, kas uz laulības ceremoniju ierodas nevērīgi saģērbušies vai ar lielu nokavēšanos, tērpušies melnā vai kopā ar lielu kāzu viesu pulku, šodien šis pāris atzīmēja ko īpašu. Viņi patiešām zināja, ko saka zvērestā.
Apjukums ne pa jokam
Trešdiena ritēja ļoti vienmuļa un garlaicīga. Es sēdēju pie datora, reizumis pieceldamies, lai palīdzētu klientiem, kas ienākuši nama kondicionētajās, vēsajās telpās slaucīja no pieres sviedrus un vaicāja pēc padoma. Stundas vilkās lēni. Tad krietni pēc pusdienslaika pie recepcijas lodziņa pienāca kāds vecāks pāris. „Sakiet, lūdzu, kur te var uzgaidīt? Mēs esam ieradušies uz sava mazdēla kāzām, bet tikai, šķiet, pusstundu par agru,“ kungs teic. Es viņiem iesaku apsēsties uz neērtajiem brūnajiem uzgaidāmās telpas krēsliem, lai skriešus dotos pie sava datora un pārbaudītu kalendāra ierakstus – man likās, ka šodien kāzu nav. Pareizi, mans kalendārs ir tukšs. Prasu kolēģei, prasu kolēģim – arī viņi neko par kāzām nezina, tikai rausta plecus. Mēs kļūstam nervozi. Ja kāzas ir aizmirsušās, tad mēs esam nopietnās nepatikšanās – līdz katrai ceremonijai jāaizpilda žūksnis papīru, tad vēl bez kļūdām uz rakstāmmašīnas jāuzdrukā laulības apliecība, vārdu sakot, pietiekami piņķerīgs darbs, ko nu vēl teikt, ka kļūdas pieļaut noteikti nevar.
Taču neviens neko tādu šodienai nav sagatavojis. Arī kolēģe, kas parasti reģistrē laulības un kura nav mobilā telefona piekritēja, šodien paņēmusi vienu no tām retajām brīvdienām. Vārdu sakot, esam pilnīgā grāvī.
Skrienu koridorā un vaicāju vecvecākiem līgavas un līgavaiņa vārdus, tad teciņus skrienu līdz laulību reģistrāciju grāmatai, kurā apkopotas visu laulāties gribētāju anketas un kāzu pieteikumi. Nervozi šķirstu lapas, neticēdama, kā mēs tā palaidām kaut ko tik svarīgu garām. Viena lapa, divas lapas, tad jau desmit lapas, tad divdesmit un tikai tad beidzot ieraugu vajadzīgo iesniegumu. Viņš – austrālis, viņa no Lielbritānijas, iesniegums iesniegts pirms pusmēneša. Tātad. Beidzot mani pleci atmaigst, jo es zinu pareizo atbildi, gluži kā skolā, kad viena stingrajām skolotājām izsauca mani klases priekšā un, par laimi, uzdeva man zināmo jautājumu. Nekā nebija. Šodien kāzām nav jābūt, tās nevar un pat nedrīkst notikt – pēc Austrālijas likumiem pārim pēc laulības pieteikšanas anketas iesniegšanas ir jānogaida viens mēnesis un viena diena – lai atvēsinātu galvas, ja nu gadījumā lēmums laulāties pieņemts steigā vai nav nopietni izvērtēts. Šai gadījumā vecvecāki nopietni kaut ko pārpratuši.
Jau vieglākā solī dodos pie viņiem un pavēstu, ka šodien noteikti kāzas nevar un nedrīkst notikt. Līgavai un līgavainim vēl jānogaida likumā noteiktais laiks. „Bet kā tad tā, mazdēls teica, ka kāzas ir šodien un pulksten tikos un tikos,“ kungs ir ne pa jokam satraucies. Kundze mēģina sazvanīt mazdēlu, taču no stresa visi telefona numuri pagaisuši no atmiņas. „Neuztraucaties, es sameklēšu jūsu mazdēla numuru un uzzvanīšu viņam pati,“ saku nomierinošā tonī. Pie sevis smaidu, kā šobrīd gribētos redzēt mazdēla seju.
„Jūsu pirmie kāzu viesi jau ieradušies,“ saku viņam klausulē, pēc tam, kad pavēstījusi, kas es esmu un no kurienes zvanu. „Kā lūdzu,“ mazdēls ir apjucis ne pa jokam. „Jūsu vecvecāki ir ieradušies pie mums un tagad sēž uzgaidāmajā telpā, gaidot jūsu laulību reģistrāciju, kas gan paredzēta citā dienā, vai ne?“ noprasu mazdēlam. „Jā, līdz kāzām taču vēl jāpagaida,“ arī viņš ir vienisprātis. Un tad viņš iesmejas. „Ļoti jautri. Es taču viņiem pateicu kāzu datumu un laiku. Es viņiem pats uzzvanīšu, paldies jums,“ saka mazdēls atvadoties.
Mēs visi ofisā noskurinamies un atslābstam. Vecvecāki atbild uz telefona zvanu, un tad ar apjukušām sejām klusiņām pamet tiesu namu. Smieklīgi. Taču mazdēlam nākamreiz derētu noorganizēt atsevišķu transportu vecvecākiem. Kādam būtu jāpaseko līdzi, lai vecīši uz kāzām ierastos pareizajā laikā.
Viss notiek pa īstam
Viegli smieties par citiem, taču jāatzīst, ka es un mans vīrs nebūt neesam bijuši tie paši priekšzīmīgākie jaunlaulātie. Pirms publiskajām Austrālijas un Latvijas kāzām mēs nolēmām slepus sareģistrēties tiesu namā Austrālijā. Ironiski, bet mūsu izvēle krita uz šo pašu tiesu namu, kurā vēlāk izgāju praksē. Un mana kolēģe bija tā, kas mūs salaulāja, lai arī mūsu sejas nekādi nevarēja atcerēties. Sak, jaunlaulāto te esot tik daudz, ka nevar visus iegaumēt.
Man jau pašai šķita, ka mūs noteikti vajadzētu atcerēties gan. Kopā ar diviem lieciniekiem ieradāmies ar desmit minūšu nokavēšanos. Tā kā kāzas bija slepenas, vīrs tai dienā vēl bija darbā, pēc darba pēdējā brīdī ieradās mājās, aši saģērbās un mēs devāmies uz tiesu namu. Tai rītā mans topošais vīrs nekādi nevarēja atrast savu naudas maku, to viņš arī pēdējā brīdī meklēja zem mašīnas krēsliem un bagāžniekā - citādāk nevarēsim samaksāt par laulības apliecību. Tāpēc arī kavējām.
Tad ceremonijas laikā viņam iezvanījās telefons - bija aizmirsis tam izslēgt skaņu. Savukārt zvēresta brīdī kolēģe nevarēja izrunāt manu latvisko uzvārdu, tāpēc pēc diviem nesekmīgiem mēģinājumiem pieteica mani kā "Elīna blā blā blā". Vīrs vēl nopietnākajā brīdī nometa uz zemes gredzenu, kas paripoja zem krēsla. Vārdu sakot, bijām tik nervozi un viss šķita tik komiski, ka vajadzēja vien smieties. Skumt un ļaunoties nebūtu vērts. Tā taču ir laba diena - mūsu kāzas! Tiesu nama slēgšanas brīdī pierunājām vēl nama vadītāju ļaut mums nofotografēties ar štata karogu . Tad devāmies ar mūsu slepenajiem lieciniekiem uz kafejnīcu baudīt šampanieti, kurā sametām saldētas ogas, lai burbuļi glāzē nerimtos!
Jāpiebilst vēl tikai, ka mēs, jaunlaulātie, bijām ģērbušies tumši zilās drēbēs. Tikai vēlāk strādājot tiesu namā atklāju, ka manai kolēģei jeb kāzu laulātājai tās nav no tīkamākajām - jo nav baltas! Taču par visām likstām mēs revanēšajāmies ar sirsnīgām un jautrām austrāļu un latviešu kāzām. Man bija balta kleita abās nākamajās svinībās. Turklāt tagad mums ir trīs īpašie datumi, ko atzīmēt!
P.S. Ievērtējiet mūsu Austrālijas kāzu jautro atklāšanas deju šeit!
P.S. Ievērtējiet mūsu Austrālijas kāzu jautro atklāšanas deju šeit!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru