Pēc Japānas zemestrīces es līdz pusnaktij skatījos ziņas, jo oficiāli prezidents Obama un ASV bija brīdinājuši Austrāliju un daudzas citas valstis par cunami tuvošanos. Taču nekas tāds nenotika. Brīdinājums Austrālijai tika atcelts.
Es naktīs joprojām pamostos un, dzirdot okeāna šalkas, pieturu elpu un ieklausos - varbūt cunami tomēr nāk. Kā nekā mēs dzīvojam kādus 150 metrus no okeāna. Ja nu tas nāktu, es skrietu augšā pa trepēm uz sesto stāvu. "Mēs esam drošībā, nekas tāds nenotiks, Austrāliju nekas neskars," mans vīrs šai ziņā ir mierīgs. Viņa naktsmieru nevar iztraucēt nekas.
Šodien pie manis ciemos bija viņa mamma, ar kuru rēķinājām un pārrunājām, kur šeit piekrastē varētu glābties, ja nu lielais vilnis nāks - tuvumā esošais milzīgais Kūlumas kalns būtu pirmā vieta, taču uz turieni trauktos visi iedzīvotāji, ceļi būtu mašīnu pārpilni. Trīs augstāvu ēkas okeāna krastā, vienā no kurām mēs dzīvojam, būtu otrais variants, mēs abas pārspriedām. Ja nu kas.
Man tā palika vieglāk, ka neesmu es vienīgā kas satraucas par ļaunākajām iespējām. Daba Austrālijā mani pēdējā laikā nepatīkami pārsteigusi ne vienu vien reizi (tikko plūdi, tad cunami draudi), un man ir prieks, ka ir vismaz viena domu biedre, ar kuru to var pārrunāt. Šodien te spīd spoža saule un ir ļoti karsts un skaists laiks, taču cunami domas šad tad izlaužas uz āru - ejot pastaigā pa pludmali vai ēnainajiem celiņiem. Nez, vai tā ir tikai sievietes smadzeņu īpatnība - padomāt par ļaunāko, vai jau pirmssākumos sievietes radīšanā tai piešķirtā īpašība, kas ļauj mums laikus pamanīt dažādus sīkumus un nianses. Kā jums šķiet?
P.S. Foto no šodienas pastaigas tepat mājas tuvumā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru