Ar šiem vārdiem šobrīd tiek paskubināti bāra apmeklētāji Austrālijas pilsētiņā Brokenhilā (Broken Hill jeb Salauztais kalns). Pa pilsētu, kas atrodas kontinenta vidienē jeb nekurienē, klīst šausminošas runas. To iemesls ir sirseņi un peles, kas pirms mēneša okupēja mazās Brokenhilas ielas, namus un tuvumā esošās zemnieku saimniecības.
Pāris no runām, kas cirkulē pa pilsētu un izklausās patiesas, ir šādas:
- daudziem gultas pirms gulētiešanas ir jāizsūc ar putekļu sūcēju, lai izvairītos no sapņošanas spārnaino draugu klātbūtnē,
- picās iecepti kukaiņi, saldējumu kokteiļa glāzes dibenā kraukšķīgas spārnaiņu atliekas,
- viens uzņēmējs katru vakaru aplīmē mājas durvis ar īpašu skoču, un tomēr no rīta konfekšu trauciņā atrod milzīgu daudzumu sirseņu.
Bojā gājušie sirseņi Brokenhilas ielās. Foto autors: Robin Sellick, publicēts news.com.au
Ar sirseņiem mēģina cīnīties ne vien iedzīvotāji, bet pat pilsētas slimnīca un arī vietējās raktuves, kas mēģina izvairīties no spuldzīšu izmantošanas. Kā zināms, šie gaismas avoti darbojas kā kukaiņu magnēti.
Turklāt pilsēta smird - šo neizturamo dvaku rada bojā gājušie kukaiņi un peles.
Kāpēc sērga pārņēmusi pilsētu, nav zināms, taču pa ļaužu mutēm klejo divas versijas. Pirmā - milzīgie plūdi Austrālijas ziemeļos ir piespieduši kukaiņus un peles pārcelties uz kontinenta dienvidu galu. Otrā - bagātīgie lieti ir radījuši tik labvēlīgus apstākļus grauzējiem un kukaiņiem, ka tie vairojas milzīgos daudzumos, būdami pārliecināti, ka viņu bērniem bads nedraud.
Ir tomēr ļaudis, kas Brokenhilā ir pārliecināti - sērga, plūdi, cunami un zemestrīces - tas viss liecina par pasaules gala tuvošanos. "Es vienmēr esmu teikusi, ka pēc atomkara uz zemes paliks vairs tikai tarakāni un cilvēki no Brokenhilas," pārliecināta ir kāda vietējā.
Tāds ir aptuvens Austrālijas ziņu medija news.com.au raksta pārstāsts, izlaižot pāris rindkopas. Par šo rakstu man pastāstīja mans vīrs, nokomentējot: "Iedomājies, sērga pārņēmusi Brokenhilu. Paskaties internetā." Ar saviem vecākiem vīrs ir apceļojis vai visu Austrāliju, un kādu brīdi viņu pasta adrese beidzās ar vārdu: Brokenhila. Vot tā!
Brrrrr..... šitādi stāstiņi man atvēsina prātu un attālina no domas kādreiz aizšaut līdz tam pasaules galam. Un tai pat laikā tas ir tik neticami, ka gribas kaut vai to gaisu vien pasmaržot. :)
AtbildētDzēstJā, man arī tagad īsti vairs negribas to Brokenhilu iepazīt.. bet tieši tāpēc, ka viss tur tik ekstrēmi notiek, šķiet, ka sērgas dēļ vien būtu vērts uzņemt filmu par to vietu :) Man vispār ļoti patīk tādas mazas lauku pilsētiņas un tās iedzīvotāji, tādi visādi "krāsaini" (raksturu ziņā) tipiņi :)
AtbildētDzēst