Aizmirstais nobeigums = ne-beigums

Pēdējā laikā skatoties filmas sāku pamanīt tādu sāpinošu pazīmi. Nu man kā cilvēkam, kas ir ļoti ieinteresēts stāstu stāstīšanā, sāpinošu. 

Filmas režisori, kāpinot un vijot emocijas, sakrustojot filmu varoņu dzīves un tad tās šķirot, šķiet, nonāk līdz spēku izsīkumam brīdī, kad jāparāda, ar ko tad filmas stāsts beidzas. Vismaz trīs manis skatītajās filmās stāsts ar neko nebeidzas. Labi jau labi, oficiāli tiek dots kāds nobeigums - īss kaleidoskopisks "atrisinājums" jeb drīzāk īss videoklips par to, kā uzburtais stāsts uz lielā vai mana tv ekrāna beidzas. Taču, kur lai lieku emocijas un domas un pārdomas? Pakārt tās uz nagliņas? 

Te ir filmas uz kurām attiecas šis "ne-beigums":

1. Cienītais Klints Īstvuds īsti neatrisināja savu lēno un pamazām būvēto trīs varoņu drāmu "TePēctam" (vai kā tur latviešu tulki to vēl pārtulkos)/ "Hereafter" (Lomās: Mets Deimons, Cecile de France)? Viņam taču ir tik lieliskas filmas, lieliski ekranizēti stāsti, kas nu tad šoreiz...

2. Drūmais kino "Jaukie kauli"/"The Lovely Bones" (Lomās: Marks Vālbergs, Saoirse Ronan, Sjūzana Sarandona) par slepkavu, atriebību un upura nonākšanu tai saulē beidzas ar videoklipu. Man likās, ka vajadzēja būt kam vairāk. Vismaz pienācīgs, laika ziņā ietilpīgs atrisinājums uz ekrāna.

3. Jaunākais. "Londonas bulvāris"/"London boulevard" (Lomās: Keira Naitlija, Kolins Farels) . Nefrizēts stāsts par izbijušu cietumnieku un to, kas notiek, ja viņam "spiež uz pogām" (jeb, viņa valodā runājot, notiek cīņa par "es tevi vai tu mani"). Principā filma man patika. Bet atkal nelaime - nu nobeigums. Man šķiet, ka tas neparādīja visu, ko varēja. Man filmas režisors to "nepārdeva". Es šo nobeigumu "nenopirku".

Agrāk grāmatām rakstīja epilogus. Filmām.... ātri palaiž titrus un tad varbūt izskaidro filmas būtību un nobeigumu kino pasaulei pietuvinātiem žurnālistiem kādās īpašās mārketinga intervijās?