Mani jau ilgu laiku tirda doma par rakstīšanu. Tas pats par sevi ir brīnums, jo lai arī esmu skolota un pieredzējusi žurnāliste, pēdējo trīs gadu laikā retumis pār mani ir nākusi iedvesma rakstīt. Varbūt tāpēc, ka pārcelšanās uz dzīvi Austrālijā nav nemaz bijusi tik viegla, ir nācies sevi pieradināt pie zemes, kas, šķiet, savu dzīvi dzīvo gluži kājām gaisā.
Šoreiz mana apņemšanās ir gana stingra. Es būšu viens no imigrantiem, kas aprakstīs savus ikdienas un nozīmīgu dienu pārdzīvojumus, domas, dalīsies skaudrumā un smiesies, kad notiks kas jauks. Tur. Tālu no Latvijas. Austrālijā.
Ar ko lai sāk? Varbūt ar to, ka nožēloju, ka Latvijā neesmu iepriekš strādājusi par krāsotāju, šuvēju, auto mehāniķi vai apguvusi kādu praktiskas dabas profesiju. Sākt dzīvi svešā valstī, kurā visa ikdiena un darba tirgus norit angļu valodā, un cerēt uz to, ka kāds novērtēs gadiem kopto latviešu rakstu un runas valodu, ir diezgan utopiski. Tā kā citās valstīs nebiju uzturējusies ilgāk par divām vai trīs nedēļām no vietas, tad arī manas izdzīvošanas prasmes, kas būtu derīgas dzīvei svešumā, būtu mērāmas desmit baļļu skalā ar atzīmi gandrīz nulle. Ja neskaita angļu valodu.
Par sevi biju pārliecināta, ka valodu es protu - sarunāties ar citiem angliski vai konspektēt rakstus universitātes kopsavilkumiem man taču iepriekš nesagādāja nekādu problēmu. Ārzemēs biju bijusi neskaitāmas reizes, sazinājusies ar daudziem sveštautiešiem, no kuriem pāris bija kļuvuši par maniem draugiem un kuru teikto šad un tad man nācās pārtulkot latviešiem. Filmas skatījos angļu valodā bez problēmām. Vārdu sakot, ar angļu valodu man bija viss kārtībā.
Taču pirmajā pusgadā, ko pavadīju Austrālijā misijas skolā kopā ar amerikāņiem un kanādiešiem, mana pārliecība tika iedragāta. Pirmkārt, amerikāņi un kanādieši, ja nespēju uzķert viņu sarunas tempu, slengu vārdus un aprunāt Ziemeļamerikā pārraidītās tv spēles vai sarunu šovus (par kuriem kultūras atšķirību dēļ un vispār praktisku iemeslu dēļ nevarēju es zināt), no sarunas vienkārši mani izslēdza. Viņiem nebija pacietības gaidīt, kamēr es un pārējie eiropieši (kas skolā bija mazumā) lēni veidoja teikumus, pārvaicādami, par ko bija runa – par tv šovu vai kādu filmu. Skolas sākumā tas notika visai bieži, vēlāk bija vieglāk – vai nu valoda atraisījās, vai arī vairāk pavadīju laiku ar tiem, kuriem bija pacietība gaidīt atbildes un sarunāties ar eiropieti.
Nolemjot palikt Austrālijā un no amerikāņu un kanādiešu okupētās koju ikdienas dzīves pārvācoties uz dzīvokli Saulainajā krastā jeb Sunshine coast, mani vēlreiz pārņēma šoks. Kā tā, ka Latvijas skolā pie izciliem pedagogiem mācītā angļu valoda šajā valstī šķita pārtopam par kādu vienreizēju, iepriekš nedzirdētu valodu? Kā tad tā? Kā var gadīties, ka amerikāņu un pat britu angļu valoda šajā zemē neģeld vai nedod vismaz tik labus rezultātus, kā pierasts visur citur ceļojot pasaulē.
Noslēpums izrādījās vienkāršs. Pēc ilgiem mēģinājumiem „piešauties“ un ilgām austrāļu prašņāšanām atklāju, ka vainīgs ir viens vai visi trīs sekojoši iemesli. Pirmkārt, austrāļiem ir īpašs akcents, kas gluži kā amerikāņu angļu valoda no britu angļu valodas atšķiras ar īpašu vārdu izrunu un ikdienas slengu. Otrkārt, interesanti, bet fakts – pārsvarā visi austrāļi neizturami šļupst. Šķiet karstais klimats un „take it easy“ attieksme iesakņojusies arī valodas lietošanā – austrāļi bieži norauj vārdu galotnes, ātri runājot nošļupst vai neizrunā daļu vārdu. Vārdu sakot: „Kūtri attieksmē (šoreiz nebūt nekritizēju, kā aprakstīšu vēlāk – šai dzīves attieksmei ir arī lieli plusi), kūtri arī runā“. Treškārt, austrāļiem patīk visu saīsināt. No vārda „bārbekjū“ viņi lieto „barbī“, no vārda „pēcpusdiena“ palikusi gluži vairs tikai „pēcdiena“ un tamlīdzīgi. Lai atvieglotu savu dzīvi Austrālijā šo saīsinājumu sarakstu vēlams iemācīties, jo austrāļi lieto daudzus vārdus ikdienā un ārzemnieks var pusi dienas lauzīt galvu par to, kas sarunā tika pateikts.
Interesantākais ir tas, ka austrāļi neapstājas ar ikdienā lietoto lietvārdu īsināšanu – viņiem nav problēmu uz bankas izdotajām kredītkartēm un citiem personu apliecinošiem dokumentiem uzrakstīt savu saīsināto vārda versiju – nevis Rozalīne, bet Roze, nevis Deivids, bet Deivs, nevis Aleksandrs, bet Alekss, nevis Katrīna, bet Kate. Mans prāts atteicās darboties brīdī, kad man bija pieteikts satikt sievieti, kuru sauc Kriss. Vai viņa tiešām ir sieviete vai arī vīrietis, kas veicis dzimummaiņas operāciju? Un ko darīt brīdī, kad friziere salonā iepazīstina ar sevi un saka, ka viņu sauc Džeks?
Atrisinājums ir vienkāršs. Jāatceras, ka viņas ir austrālietes un vārda „Kristīne“ vietā lieto tikai „Kriss“ un vārda „Žaklīna“ vietā – „Džak“ jeb „Džeks“ vai „Džeki“. Un tā kā oficiālajās iestādēs un bankās strādā tie paši austrāļi, tad arī viņiem nav iebildumu, ka uz bankas kartēm parādās īpašnieku vārdu saīsinājumi. Vārdu sakot – tā te ir pieņemts!
Man pagāja labs brīdis, kamēr izdevās pierast pie ikdienas sarunu vešanas svešvalodā. Nezinot vietējos paradumus un akmeņus, kas iegūluši angļu valodas upes gultnē, man šad tad nācās vai nākas nejauši uzskriet kādam no šiem akmeņiem, iekuļoties kārtējā smieklīgajā situācijā.
Piemēram, nedēļas nogali pavadījām ar vīra draugiem, kas dzīvo Brisbenā. Viņi abi cīruļi, es un mans vīrs – izteikti pūces, taču pēc namatēva un namamātes ieteikuma piecēlāmies astoņos rītā sestdienā. Brokastu galds jau uzklāts, visi ieņēmuši savas vietas, svaigi izvārīta auzu putra kūp šķīvjos, bet vēl miegs acīs un es ilgi uzturos vannasistabā, ķemmēdama matus. Kad beidzot nokāpju viestistabā, kur visi mani gaida, es vēlos pateikt tādu kā atvainošanās runu – sak, piedodiet, izskatās, ka es šorīt esmu te vienīgā sliņķe, kā nekā pati pēdējā pie galda.
Agrā rītā grūti sakoncentrēties, aizmirsies ir vārds „sliņķis“, prātā nāk tikai dzīvnieciņa – arī „sliņķa“ – vārda angliskā versija. Un tad nu es saku: „I’m so sorry, it looks like I’m a slot!“ Namatēvs iespurgst ne pajokam, viņa kafija izlīst uz galdauta, namamāte paskatās uz mani ar nopietnu seju un saka: „Bet tu taču tagad esi precēta sieva!“ Mans vīrs, kuram patīk britu sarkastiskais humors, kļūst neparasti priecīgs. Un tikai tad es attopos. Vārdam „sliņķis“ jeb „sloth“ es biju aizmirsusi pēdējo burtu un izrunāju to nevis ar šļupstošu skaņu bet ar skaidru „t“, piesakot sevi par „priekameitu“ (jeb „slot“)! Ko padarīt… tā gadās gan jau visiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru