Lakata aušana

Man ir brīnišķīga un talantīga draudzene māksliniece Kristīne Beķere-Brīvkalne, kura ne tikai šuj skaistas kāzu un ikdienas kleitas, bet arī izmēģina dažādus jaunus radošus projektus. Šoreiz Kristīne iepazīstinās ar vienu no saviem jaunākajiem projektiem - ar lakata aušanu. Ja godīgi, viņas stāstījumā lakata aušana, šķiet, tāda "špicka vien ir". Tāpēc, vien sekojam viņas instrukcijām, izgatavojam rāmi aušanai, iepērkam skaistas dzijas un aužam! Un tad nēsājam ar lepnumu -  nu gluži kā Kristīnes meita šajā fotogrāfijā!

Kristīne stāsta:

1. solis
Vispirms jāsameklē četras koka līstes - 1,1 m garas, apmēram 5 cm platas un, vēlams, 1 cm biezas. Darbam nepieciešamas būs arī četras skrūves.

2. solis

Uz trijām līstēm veic atzīmes ik pa vienam centimetram un tās iezāģē 1/2 mm līdz pat 1 cm dziļi (citā variantā - ik pa vienam centimetram iesit vienu nagliņu). Rāmis ir gatavs!

3. solis

Lakatam būs nepieciešami diegi jeb dzija, vēlams rupja, pavisam ekonomiskā versijā var sagriezt arī mazās strēlītēs vecus T-kreklus. Tagad izklausīsies traki, taču kopumā būs nepieciešami 100 metri diegu/dzijas/strēmeļu. Taču pozitīvi ir tas, ka der arī auklas, šņores, lentes un tamlīdzīgi materiāli.

Tātad, savelk visas dzijas un iestiprina iezāģējumos. Vienu diegu novelk pa diagonāli - ap to veidosim lakatu. 

4. solis

Tālāk notiek pīšana - vienu auklu pa augšu, vienu pa apakšu. Nākošajā kārtā - viss pretēji. Galus nostiprina iezāģētajos robos. 

Kad lakats gatavs, sasien bārkstis, apgriež liekos galus un nēsā!

Un sakām paldies Kristīnei!

Romantiskās sāgas

Nezinu kāpēc, bet lielākoties droši vien tāpēc, ka aiz loga gāž lietus un Austrālijā ir rudens vakars, man gribas, nu ļoti gribas skatīties romantiskas filmas. Manā vēlmju sarakstā ir šīs divas: Šarlotes Brontē romāna "Džeina Eira" jaunākā ekranizācija un Pirmā Pasaules kara priekšnojautu gaisotnē vītās ģimenes peripētijas TV seriālā "Dauntonas abatija" (Downton Abbey).

Pirmā bēdīgā lieta ir tāda, ka, lai gan Latvijā "Džeinu Eiru" var redzēt jau šobrīd, uz Austrāliju tā atceļos tikai augustā. Kā reizi attiecībā uz filmu apriti nu tiešām var izjust, ka atrodamies otrā pasaules malā. Otrā bēdīgā lieta ir tāda, ka līdz "Dauntonas abatijas" raidīšanai uz mūsu TV ekrāniem (Lielbritānijā seriāla pirmā sezona tika izrādīta jau pērn), vēl nedaudz jāpagaida. 

Tikmēr varu sevi izklaidēt ar līdzīgā garā risinātām vai radītām romantiskajām novelēm - šoreiz autores Džeinas Ostinas rakstītajām. Esmu nobriedusi lēnā garā noklausīties "Mansfīldas parka" audigrāmatas 48 nodaļas, kuras atklāju internetā. 

Starp citu, vai zinājāt, ka eksistē simtiem blogu, kas veltīti Džeinas Ostinas grāmatām, viņas radītajai varoņu pasaulei, tā laika ģērbšanās paradumiem un tradīcijām. Viens no izcilākajiem blogiem, kas piedāvā padziļinātu ieskatu Džeinas Ostinas biogrāfijā un tā laika tradīcijās ir šis: Džeinas Ostinas pasaule.

Kamēr jaunās romantisma ēras slēģos ietvertās drāmas atceļos līdz manīm, es klausos 2005.gada filmas "Lepnums un aizspriedumi" (lomās Keira Naitlija un Metjū Makfadiens) mūziku un atceros to skatu, kad Misters Dārsijs, saulei lecot, gāja pāri pļavai, lai vēlreiz atzītos mīlestībā Elizabetei Benetai. Jāatzīst, ka līdz pat šodienai šī ir viena no skaistākajām filmas epizodēm, ko esmu redzējusi. 

P.S. Foto no šīs web lapas.

Jāņtārpiņus skatīties...

Pirms pāris mēnešiem es vedu vairākas draudzenes jāņtārpiņus skatīties. Jā, nemaz nejokoju. Austrālijas Springbrūkas nacionālajā parkā (Springbrook National Park, Gold Coast), Kvīnslendā pēc saulrieta var baudīt dabas fenomenu - uz klinšu un milzu alas sienām redzēt tūkstošiem maziņu spīguļojošu punktiņu. Tie ir jāņtārpiņi, kuri tehniski gan nemaz neskaitās tārpiņi, bet gan mušu kūniņas. Vārdu sakot, iestājoties tumsai aptuveni 200 metrus nokāpjot pa klinšu taciņu, pārejot pāri upei tos var redzēt visapkārt. Bet visvairāk jāņtārpiņu ir redzams milzīgā klintī, kuras vienā galā ar milzīgu dārdošu skaņu krīt upe skaistā ūdenskritumā. 

Tā kā šo fantastisko pirmatnējās dabas atradumu man savulaik ierādīja vīrs, tad es šoreiz biju gide.  Pēc daudziem kilometriem supervītņainā ceļa tumsā nokļuvām pie dabas takas. Protams, tai brīdī likās nedaudz spocīgi iet pa dabas taku, jo neviena cilvēka nebija apkārt, nedaudz bailīgākas meitenes skrēja pa priekšu, bet tā visādi citādi tas bija neaprakstāms piedzīvojums. Es jutos gluži kā miljonus gadu atpakaļ. Jāņtārpiņu gaismiņas uz klints griestiem bija radījušas jaunus zvaigznājus, jaunus Piena Ceļus un galaktikas. Viņu mazās gaismiņas mierināja bailes no tumsas un pavadīja mūs līdz pat takas beigām - šoreiz tārpiņi bija apdzīvojuši ne tikai milzīgās dabas klints sienas, kas saukta par Natural Bridge, bet arī paslēpušies uz klinšu sienām visapkārt.

Žēl, ka nemācējām jāņtārpiņu fenomenu nofotografēt. Žiņkārīgajiem savukārt jāatceras, ka  uz jāņtārpiņiem raidīt savu kabatas lukturīšu gaismu arī nemaz nevar, jo citādāk viņi iznīkst. Tāpēc arī mēs fotografēt viņus baidījāmies. Toties pēc pastaigas jutāmies jau daudz drošāk un izmēģinājām spocīgas bildes ar sevi!

Tā kā pa nakti palikām mīļā un maziņā kotedžā turpat parka tuvumā, no rīta gribējām izbaudīt arī pāris skaistus dabas skatus un soļot pa dabas takām. 

Taču plānus izkoriģēja vispirms migla, kura noslēpa fantastiskus kalnu skatus, un tad arī pamatīgs lietus. 

Staigājot pa takām vēl pirms lietus divas no mums nejauši "uzķēra" dēles, kas slēpjas zālē un uz taciņām un tik vien kā gaida tūristu kājas, pie kurām pieķerties. Protams, ļoti nepatīkami. Vietējās kafejnīcas tualetē no tām tikām vaļā (ja tās nenāk nost, virsū jāber sāls... bet pēc tam jāuzliek plāksteris, jo dēles negatnieces iekožas dziļi ādā, kas pēc tam asiņo), arī pārējās ceļa biedrenes  rūpīgi pārbaudīja savu ķermeni un drēbes. Pēc tam padzērām gardu kafiju un devāmies mājup.

Tas nekas, ka laika apstākļi bija visai skumīgi. Man bija prieks par to, ka no rīta mēs paguvām pabarot spilgtās rozellas, kas salidoja mūsu viesnīciņas pagalmā, kura aizguvusi nosaukumu no šiem krāsainajiem papagaiļiem. 

Viss notiek...

Darbs pie mana kāzu albuma ir aizraujošs. Skaisti papīri, čaukstoši papīri, nedaudz caurspīdīga auduma, aukliņas, podziņas, uzlīmes un šujmašīna tam visam noteikti palīdz. Lūk, kādas divas lapas esmu jau uzmeistarojusi: 

Par pamatu šīm lapām izmantoju Crate Paper jauno papīru un uzlīmju kolekciju. Nezinu, bet viņu stils mani ir vienkārši apbūris...

Mana jaunā draudzenīte

Nedēļas nogalē, kad visi svinēja Māmiņas dienu, es saņēmu dzimšanas dienas dāvanu. Un tas nekas, ka tā atnāca vismaz pusgadu par agru (varbūt dāvātājam aizmirsīsies, ka dāvana jau uzdāvināta un pēc pusgada saņemšu vēl kādu dāvanu! Man nu nekas nav pretī!)... 

Mana jaunā draudzenīte ir skaista, balta mini šujmašīna, kuru uzreiz liku pie darba, lai apšūtu jauno, krāsās trako galdautiņu. Lieta tāda, ka man skapī Amy Butler krāsainais audums (ar rozā puķēm un margrietiņām) stāvēja jau ilgu laiku  un tāpat kā kaudze pārējo audumu tā vien gaidīja jauno šujmašīnu. Tad nu pieriktējoties un testējot mašīnīti, arī galds tika pie jaunas sedziņas! Smieklīgi ir tas, ka interneta veikalā es taču pasūtīju pavisam citu audumu, bet tas noliktavā bija aptrūcies un bonusā man tika šis, ar sienas krāsu pavisam saderīgais. Hi hī, daudz laimes dzimšanas dienā man!

Saullēkts

Pēdējā laikā man nākas celties īsi pirms saullēkta. Lai arī esmu izteikta pūce, brīdis, kad saule parādās pie horizonta, ir maģisks. Tas ir īsts brīnums, kas notiek katru dienu. Saullēkts virs Klusā okeāna.

Mākoņainajā rītā saule parādījās tikai pie apvāršņa. Visu dienu pēc tam gāza lietus, taču saullēkts bija skaists.

Saule vēl slēpjas aiz mākoņiem, kas savīti garās pūkainās bizēs.

Un te nu ir saullēkts pašā plaukumā. Žēl, ka nevar dzirdēt putnus, kas Austrālijā ir visskaļākie tieši no rīta, kad lec saule.

Mini albums gatavs skatīšanai

Tā kā mīļie cilvēciņi, kuriem īpaši sagatavoju šo foto mini albumu, sūtījumu pa pastu jau saņēmuši, varu arī šeit padalīties ar albuma fotogrāfijām. 

Man ir īpašs prieks, ka tuvojošās māmiņdienas noskaņās arī albumā ir viens atvērums, kas veltīts mammām. 

Albumā bija vairākas lapas, kurās slēpās pārsteigumi - fotogrāfijas aiz īpašiem vāciņiem (piemēram, tiem, kas virsū uzrakstīts "ku-kū"). Pārsteigums un atklājums reizē!

Beigās jau albumu visvairāk ievērtēja nevis mazie, kuriem albums  veltīts, bet pieaugušie. Bet tā jau notiek vienmēr. Tas nekas, ar laiku gan jau mini albumu atklās arī maziņie, kas kļūs par lielajiem.

Es nekad neeju uz darbu

Šodien mani iepazīstināja ar ļoti jauku dziesmiņu, kura vēl noteikti kādu brīdi mani turpinās iepriecināt. Dziesmiņas mērķis ir iemācīt bērniem nedēļas dienu nosaukumus (angļu valodā), pāris burtus un cipariņus, un mani apbur tas šarms, kas staro no dziesmiņas vārdiem: "Es nekad neeju uz darbu". Tā taču ir patiesība! Bērni nekad neiet uz darbu..Tāpat kā rītdien tie pieaugušie, kuru kalendārā ir atzīmēti Darba svētki (ar šo es domāju kvīnslendiešus Austrālijā, jo oficiāli šodien taču ir 1.maijs)!

Lai noklausītos dziesmu, spied šeit! "Never go to work" singlu radījusi rokgrupa "They might be giants" (viņi, piemēram, sacerējuši tēmas dziesmu tv šovam "Malcolm in the Middle").

P.S. Nogaidiet pāris sekundes video sākumā, kamēr runā lelles, tad dziesmiņa sāksies.