Gandrīz pabeigts! Top albuma vāciņš.

Ritot otram jaunā gada mēnesim esmu apņēmusies pabeigt decembra kolāžu albumu, kurā apkopoju bildes un kolāžas par katru 2010.gada decembra dienu līdz pat Ziemassvētkiem. Jā, es zinu, ka daudzas "December daily" (no angļu val.-decembris pa dienai) projekta dalībnieces savus albumus jau pabeigušas. Bet vai es zināju, ka man nonākt līdz tam prasīs tik daudz pacietības, izdomas un darba? Nē!

Saskatot finiša taisni es beidzot ķeros pie albuma vāciņa izgatavošanas. Par pamatu albuma vākam es ņemu divus A5 kartona gabalus, kurus aplīmēju ar mākslas galerijā nopirkto krāsaino dāvanu papīru (tas izskatās tik krāšņs!). Pirms ķerties pie līmēšanas es nolieku dāvanu papīru uz kreiso pusi, uzlieku tam virsū kartonu, piemēru, vai esmu izgriezusi pietiekami lielu papīra gabalu (foto numur 1). Viss der, varu turpināt. Otrkārt, dāvanu papīram nogriežu "austiņas" (foto numur 3), lai tās lieki netraucē līmēšanas procesam. Tad kartonam pielīmēju īsākās dāvanu papīra malas, tad garākās. Ja sekojat līdzi notiekošajam ar foto palīdzību, tad piedošanu! Šoreiz foto man nav sanumurēti darbu secībā! Pareizā darbu secība ir foto numur 1,3,2,4 :).

Ja ir vēlēšanās, var izdekorēt arī vāciņa iekšējo pusi, aplīmējot to ar kādu atšķirīgu krāsainu papīru. Es izvēlējos zaļu ar baltiem punktiņiem (šoreiz foto nav). Galu galā tagad pienāciis laiks ķerties pie albuma vāciņa noformēšanas un albuma nosaukuma izvēlēšanās! Atšifrējums manam albuma nosaukumam ir pavisam vienkāršs: "Joy. (C)hristmas (T)ime" jeb "Prieks. (Z)iemassvētku (L)aiks"!

Man vēl atliek katram albuma vāciņam "izniebt" divus caurumiņus, ar caurumduri, tad caur tvāciņiem izvērt riņķīšus vai aukliņas, kuros iestiprināt pārējo albuma saturu, un albums gatavs!

Mazliet mīlestības.Kolāžas no sērijas "Es un Tu"

Es ceru, ka Tu jūties mīlēta/-ts. Es ceru, ka tā tu jutīsies katru mēnesi, jo, lai arī ko tās mūsu otrās pusītes darītu - būtu blakus, mīlētu mūs vai vēl tikai kaut kur blandītos apkārt pa pasauli mūsu meklējumos, kāds mūs noteikti jau mīl. Mēs katrs esam mīlestības vērti :)

Februāra mēneša noskaņās, jo veikalos vēl joprojām var nopirkt šokolādes sirsniņas un pastā joprojām pārdod kartiņas par mīlestību, Tavai uzmanībai piedāvāju šīs divas kolāžas. Lai arī to pamatam es izmantoju papīru, kas pirkts skrapbukinga veikalā, ne vienmēr labai kolāžai jāsākas ar pirktu materiālu. 

Tā piemēram, raibajai kolāžai es pagatavoju pati savu papīru - nokrāsoju kartonu sinepju/sūnu krāsā, apziedu zīmodziņu ar akrila krāsu un apzīmogoju to (un tad aši skrēju mazgāt pašu zīmogu, lai krāsa nepaliek uz tā uz mūžu!). Sarkanajai kolāžai savukārt izmantoju sievasmātes dāvāto mežģīni (viņa man uzdāvināja veselu maisiņu ar mežģīnēm no lietotu apģērbu veikala), vecu nošu papīru un salveti, ko nočiepu no kafejnīcas (neesmu jau vainīga, ka to pasniedza līdz ar manu kafijas krūzīti un tā tik skaisti izskatās!:)  

Galvenais - būt radošam. Un ... mīlēt! :)

Ja ir šaubas, izvēlies sarkano! Kolāža A5 formātā.

Kā man patīk šis krāsu salikums! Ģībstu!

Kā uz mana galda apmetās skrapbukings

Pirms diviem gadiem ceļā uz Latviju es iegriezos Amerikā, lai apciemotu savu neseno studiju biedreni. Dzīvodama kalnainajā Kolorādo štatā un izrādīdama man apkārtni, viņa aizveda mani arī uz studentu pilsētiņu Boulderu - tās stilīgajām kafejnīcām, pastaigā pa mazām ieliņām. Mēs iegriezāmies arī Boulderas grāmatnīcā, lai nopirktu pāris pastkartes. Tur es paliku kā iemieta - grāmatnīcā ieraudzīju tik daudz interesantu kalendāru, māksliniecisku pastkaršu, grāmatu un žurnālus, ka vēlējos kaut varētu nopirkt to visu!

Taču tā nebija pati nozīmīgākā lieta, ko atklāju šajā grāmatnīcā. Tie bija kompānijas Stampington žurnāli par kolāžām, atmiņu albumu veidošanu un piezīmju rakstīšanu. Šķirstot žurnālus, nemanot mani aiz kājas saķēra skrapbukings, kas slēpās šajā grāmatnīcā. Tas gluži kā maza ērcīte līda pa kāju līdz manai azotei, klusiņām tur pieķērās un dzīvoja līdz pat brīdim, kad no Latvijas brauciena atgriezos Austrālijā. Tikai tad, kad sēdēju mājās un pārlapoju sava ceļojuma piezīmes, pārskatīju uzņemtās fotogrāfijas un nolēmu vairāk uzzināt par Boulderā šķirstītajiem žurnāliem, skrapbukings izlēca no manas azotes un teica: "Te nu es esmu!"

Tas pieķērās man no sirds un es negribēju to tā ātri izsviest uz ielas. Skrapbukings man visu laiku uzstāja, ka man noteikti jāpavada daudz laika ar viņu un viņam esot daudz man ko iemācīt. Pirmkārt, ka manas ceļojuma piezīmes un fotogrāfijas izmantot albuma veidošanai. Hmmm,  skaists ceļojuma albums nenāktu par sliktu, domāju es. Skrapbukings berzēja rokas un tik čukstēja: "Es tev palīdzēšu! Tikai seko man!"

Kopš tā brīža skrapbukings ir apmeties uz dzīvi uz mana galda. Starp neskaitāmajiem dekoratīvajiem papīriem, zīmodziņiem, līmēm, šķērēm un pogām, tas dzīvo un šad tad sajūsmināts skraida pa galda virsmu. Tas redz, kad man ir atnākusi iedvesma un kad uz galda ir sakrājušies pietiekami daudz krāsainu papīru, lai tos pārvērstu skaistā atmiņu albumā. Ir vēl tik daudz vārdu, kas man jāiemācās no skrapbukinga valodas, bet es cenšos. Mums ik pa laikam sanāk svinēt svētkus - kad tapusi kāda jauka kolāža vai jauns albums. Tad gan es priecājos, ka skrapbukings apmetās dzīvot pie manis. Bez tā man nebūtu tik daudz jauku atmiņu, foto un piezīmju!

Tase tējas ar mīlestību. Veltījums Valentīndienai

Jāatzīst, ka daudzus gadus Valentīndiena man nav bijusi tie mīļākie svētki. Gluži otrādāk. Tās gaidas, vai būs kāds, kas atklāti vai slēpti izpaudīs simpātijas pret mani, padarīja mani nervozu. Ir jauki, ja dzīvē ir  mīļotais cilvēks, bet ja nu tas joprojām staigā pa citām ielām un vēl trakāk - dzīvo citā valstī? Valentīndiena reti kad man ir bijusi skaista un spoža.

Pat pērn mēs ar vīru nolēmām oficiāli nesvinēt Valentīndienu, bet doties uz kinoteātri kopā ar labiem draugiem (kuriem nav otro pusīšu) skatīties ne-romantisku filmu. Negribējās, lai draugi justos atsumti un izslēgti no tā loka, kurš dzīro un svin. Mums bija savas svinības. Mazas, neromantiskas, bet pilnas draudzības jūtu.

Kopš esmu aizrāvusies ar radošajām izpausmēm uz papīra, datora un auduma, man gribas, lai Valentīndiena tomēr ir īpaša. Diena, kad kādam var dāvāt prieku - kādam labam draugam vai radiniekam. Un kas var būt labāks par šādu jauku kompāniju pie tējas krūzes, sevišķi, ja tēja tiek dāvāta šādā jaukā iesaiņojumā! Dzeram tēju un baudam Valentīndienu... varbūt ne mīlestības, bet draudzības svētkus gan!

Foto soli pa solim atspoguļo krūzītes tapšanas gaitu. Es sāku ar krūzītes uzzīmēšanu uz papīra un tad tālāk funktierēju, kā labāk un efektīvāk izmantot filca audumu tās darināšanai. Filcs ir diezgan parocīgs materiāls - ko esi uzzīmējis uz papīra, to arī vari izgriezt no auduma. Šujot krūzīti kopā es ieteiktu vispirms sašūt to krūzītes malu, kur būs osiņa. Tad piešūt osiņu, un tikai pēc tam ķerties pie otras krūzītes malas sašūšanas kopā, jo tad nebūs kā man jāšuj ar mokām. Kā nekā krūzīte taču izmēra ziņā ir maziņa (10.5 cm augstumā un 13 cm platumā, ieskaitot osiņu), un to izgriezt uz kreiso pusi šūšanas procesā nav nemaz tik viegli.

Krūzītē paslēpās seši tējas maisiņi. Tā aizdarāma ar aukliņu, kas no krūzītes mugurpuses jāaptin apkārt oranžajai pogai. Gardai tējas dzeršanai derēs jebkura tēja - protams, visjaukākā ir tā, kas draugam vai draudzenei garšo vislabāk.

Tā daba dara mani traku. Jeb pārdomas pēc taifūna Jasi (Yasi)

Rītdien, 8.februārī, aprit nedēļa kopš Austrālijas ziemeļiem pārgāja pāri piektās kategorijas taifūns Jasi (angļu valodā - Yasi). Ņemot vērā, ka taifūniem vispār ir tikai piecas kategorijas, tas bija neaprakstāms brīnums, ka mežonīgās dabas stihijas rezultātā bojā gāja tikai viens cilvēks. Austrāļus atkal var tikai apbrīnot. Izmērcēti plūdos, taifūna izbiedēti viņi tomēr priecājas par dzīvi - kā nekā visi tuvinieki un mīļotie ir joprojām dzīvi un veseli.

Ja ir kādreiz piedzīvoti nelūgti ciemiņi, tad iedomājieties simtreiz, nē miljonreižu sāpīgāku situāciju. Tāda bija taifūna Jasi ierašanās. Vēl pirms trim nedēļām Austrālijas Kvīnslendas štata trīs ceturtdaļas gandrīz pazuda zem ūdens. Ja Kvīnslenda būtu valsts, tā būtu 25 lielākā valsts pasaulē, un 75 procentus no tās klāja dubļi, ūdens un kapāja milzīgas lietusgāzes.

Kā jau rakstīju, Latvijas lieluma pilsēta Brisbena pazuda četrus metrus zem ūdens. Līdz jumtu dakstiņiem applūda mājas, stihijas ziņā pamestie un no piespiedu peldes nogurušie zirgi meklēja patvērumu pie šiem jumtiem. Simtiem kuteru ar straumi tika nesti lejup, ceļā triecoties tiltu balstos un bojājot pilsētas infrastruktūru. Divi desmiti cilvēku gāja bojā, jo vietām pār ziņu nesagatavotajām pilsētām gāzās negaidītas dubļu straumes gluži kā cunami.

Tad štata premjere raudāja kameru priekšā, taču spītīgi teica: "Daba var mūst nogāzt no kājām, bet mēs celsimies atkal." Cilvēki traucās uz plūdu piemklētajiem reģioniem palīgā tiem, kam no iedzīves pāri nebija palicis nekas. Un tad pie Austrālijas durvīm atskanēja skaļš: "Tuk, tuk". Tas atkārtojās skaļāk un vēl skaļāk. Pāri okeānam pretim Austrālijas ziemeļiem devās taifūns Jasi.

Sākumā izskatījās, ka tam būs kategorija "Trīs". Pirms pieciem gadiem štata ziemeļus jau plosīja taifūns Larijs. Iedzīvotāji noskurinājās un domāja: "Tā taču nevar būt, ka atkal būs slikti". "Tuk, tuk, tuk, tuk". Dienu pirms taifūns solījās šķērsot sauszemi, šaubu vairs nebija - būs visa piektā kategorija. Atlika tikai minēt, kur tieši tas ies pāri - tuvāk Kērnsām (Cairns) vai Taunsvilai (Townsville). Ja Larija izmērs toreiz bija tik 50 km rādiusā, tad šoreiz Jasi "acs" jeb epicentrs vien tika mērots 100 kilometros. Pats Jasi uz monitora ekrāniem izskatījās gandrīz tikpat liels kā Katrīna, kas izpostīja Amerikas Jaunorleānu (New Orleans).

Otrdienas dienu un vakaru es pavadīju saspringumā. Savus pirmos Austrālijas dzīves mēnešus es pavadīju Taunsvilā, kuras iedzīvotājiem bija pateikts, ka noteikti būs jāevakuējas. Ne visiem, bet tiem, kas tuvāk ūdenim un var tikt okeāna un vētras raisīto straumju apdraudēti. Es iemantoju labus draugus šai pilsētā un sirds man sāpēja par viņiem. Ja es joprojām dzīvotu Taunsvilā, es noteikti lēktu iekšā mašīna un trauktos uz dienvidiem - desmit stundās noteikti es būtu no taifūna tiešās ietekmes zonas prom. Šoreiz meteoroloģijas dienesti bija augstumos - visi pētīja monitorus vairākas dienas iepriekš.

Un tad nāca taifūns. Nelūgts un nicināts, evakuāciju pavadīts, ar vēja ātrumu vairāk kā 250 km stundā. Nelūgti nāca arī milzīgie bari žurnālistu, kas Jasi uztvēra kā sava veida sensāciju, kas jāapraida un jāatspoguļo no visām pusēm un no pašas iekšienes. Šoreiz smieklīgi skrupulozi tiešraides tika nodrošinātas no Taunsvilas, Kērnsām, citām piepilsētām, žurnālistiem sliecoties pāri balkona reliņiem un pētot vēja ātrumu, ziņojot, kur un kādā ielā jau pārrauta elektrības piegāde, kur un kam pāri Jasi varētu iet.

Bet par laimi nebija tik briesmīgi, kā visi domāja. Vētra pārbiedēja visus, tomēr gāja bojā tik viens jauneklis, kas nakti pavadīdams mājas mazākajā istabiņā (tā visiem bija ieteikts darīt - zem matračiem slēpties vannas istabā, kur nav logu) un noslāpdams elektrības ģeneratora dūmos.

Jasi izgāja pa vidu Kērnsām un smagi piemeklētajai Taunsvilai, milzīgus zaudējumus sadzīvei, ceļiem un īpašumiem nodarot mazākajā Kārdvelā (Cardwell), Talijā (Tully), Misijas Pludmalē (Mission Beach) un Inisfeilā (Inisfail). Austrālija ieelpoja.

Protams, zaudējumi mērāmi biljonos. Taču salīdzinājumā ar vēl neseno vēsturi, tas nav nekas. Visi mīļie ir dzīvi un veseli. Pirms 36 gadiem Ziemassvētku naktī Jasi māsa Treisija Austrālijas ziemeļu pilsētā Darvinā nogalināja 1800 cilvēkus, kas mierīgi gulēdami nenojauta katastrofas tuvošanos. Daļa pilsētas tika noplicināta un daudzi bērni tā arī nekad neizsaiņoja savas Ziemassvētku dāvanas. Toreiz mājas nebija celtas atbilstoši pret-taifūnu standartiem, visi zināja par taifūnu, bet tas toreiz pazuda okeānā, lai, uzņemdams spēku, klusi atgrieztos savam asiņanajam dūrienam.

Pēc plūdiem un taifūna Jasi mani daba baida. Bet tā nebaida austrāļus, kas uzrota piedurknes un dodas labot sagrauto.