ceturtdiena, 2011. gada 31. marts

2.padoms sākot skrapbukot

Pirms ķerties pie skrapbukošanas jeb albumu un kolāžu veidošanas, ir vērts izpētīt iespējas, ko piedāvā plašā interneta pasaule. Daudzas kompānijas jau iepriekš parūpējušās, lai mums būtu jāvelta pēc iespējas mazāk piepūles, lai izveidotu krāsainus, kontrastainus, puķainus un mazāk puķainus foto un kolāžu albumus. 

1. Albumu sagataves
Piemēram, Smilebox piedāvā veselu kolekciju albumu sagatavju dažādiem dzīves brīžiem. Tās var papildināt ar savām fotogrāfijām un vēlāk nosūtīt radiem un draugiem pa e-pastu, publicēt internetā vai arī (par papildu abonēšanas maksu) izprintēt uz papīra. 

Kā piemēru vēlos parādīt mana stāsta "Sarkangalvītes piedzīvojumi" kolāžu jeb albumu (izmantojot jau esošas fotogrāfijas no trīs dažādām dienām, kādā pavasara vakarā radīju izdomātu stāstu - pasaku). Stāsts skatāms divās daļās. Tā kā šo programmu internetā izmantoju bez maksas, par to, protams, Smilebox manu stāstu papildināja ar reklāmām. ("Pacietību, tikai pacietību!" kā teica Karlsons, kas dzīvo uz jumta... jo jums būs nedaudz jāpagaida, kamēr albums ielādējas...Otrkārt, programma piedāvā albumu papildināt arī ar mūziku.. piedodiet, ja fona mūzika kādu pārsteidza! Skaņu var arī izslēgt pavisam...)
 
1.daļa
Click to play this Smilebox slideshow
Create your own slideshow - Powered by Smilebox
Another slideshow by Smilebox

2.daļa
Click to play this Smilebox slideshow
Create your own slideshow - Powered by Smilebox
Another free photo slideshow by Smilebox

 2. Kolāžas
Kad ir sakrājies daudz bilžu un nevar saprast, no kura gala sākt un kādu albumu veidot, varbūt ir īstais brīdis, lai paspēlētos un izveidotu kādu kolāžu. Shape Collage programma piedāvā dažādas iespējas - veidot kolāžas sirds, apļa, taisnstūra, burta veidā vai pat kā kaķa siluetu. Ja samaksā programmas autoriem, tad iespējams kolāžu tālāk apstrādāt arī sarežģītākās grafiskā dizaina programmās (piemēram, Photoshop) vai izmantot komerciāliem mērķiem. Bet tā bez maksas kolāža būs tāda, kā duvēlies, vienīgi ar firmas ūdenszīmi virsū. 

Mani divi piemēri kolāžām. 

3. Veido un drukā turpat
Daudzi uzņēmumi, kuri nodarbojas ar fotogrāfiju drukāšanu, ir sakrājuši arī virkni albumu maketu,. Tos klienti ir aicināti izmantot. Uzņēmums savukārt ar netrīcošu roku (jo pieredze jau) fotogrāfijas uz vietas arī izdrukās glītu albumu. Mīkstos vai cietos vāciņos. Klasiskā vai kičīgā stilā. Starp šiem uzņēmumiem ir: Shutterfly (Amerikai u.c.), Snapfish (Austrālijai u.c.). Vienkāršus albumus (variējot albuma vāciņu vai nedaudz arī dizainu) līdzīgā veidā piedāvā izdrukāt arī Foto Grāmata (Latvijā). 
Tā kā iespēju ir daudz, aidā pie albumu un kolāžu veidošanas!

svētdiena, 2011. gada 27. marts

1. padoms sākot skrapbukot

Esmu nolēmusi izveidot mazu rakstu sēriju ar praktiskiem padomiem, kā sākt nodarboties ar skrapbukingu. Šoreiz vairāk par digitālo skrapbukingu jeb albumu un atmiņu pierakstīšanu, vākšanu, veidošanu un apkopošanu ar datora palīdzību. 



Lai sāktu apkopot fotogrāfijas un tās kombinēt atraktīvā veidā, nav nepieciešams daudz. Pietiks ar datoru, Microsoft Word programmu un pāris īpaši skrapbukingam sagatavotiem mākslinieku failiem. Lielākā daļa skrapbukingam domāto datorfailu ir .png formātā (piemēram, dažādi rāmīši fotogrāfijām, burtiņi, pogas, puķes utml.). Ar šiem failiem itin brīvi var darboties Wordā - proti, tiem var mainīt izmērus, krāsas, un tad kopā ar fotogrāfiju tos var gala rezultātā izdrukāt. Lai to izdarītu, nepieciešams Wordā veikt šādas darbības: Insert/Picture/From File un izvēlēties konkrētu failu (un pēc sirds patikas mainīt faila izmēru, krāsu utml). 



Man patīk fotogrāfijas papildināt ar dažādām piezīmēm, tādējādi, neizmantojot nekādas sarežģītas datorprogrammas, izveidot savu stāstījumu par dienu, par notikumu. Lieliski elementi - rāmīši, vārdi, tabuliņas - kas palīdz veidot savu stāstu, ir Ali Edvardsai (Ali Edwards), kura savā interneta mājas lapā plaši dalās ar padomiem un arī iedvesmo ar saviem atmiņu albumiem. Arī šis vienkāršais trīs fotogrāfiju stāsts tapis, izmantojot Ali Edvardsas veidotos datorfailu (rāmīti ar nosaukumu "today you"). 



Šoreiz šo (dzelteno) kolāžu es veidoju ar programmu Adobe Photoshop CS3, kas ir viena no datorprogrammām, kas lieliski noder darbam ar fotogrāfijām, gluži kā Adobe Photoshop Elements un Adobe Photoshop CS4 (skrapbukotāju iecienītajām datorprogrammām). Microsoft Wordā būtu iespējams fotogrāfiju ielikt rāmīti "today you", ierakstīt rāmītī tekstu, kas papildina fotogrāfiju, nomainīt rāmītim krāsu,  vēl dažādi apstrādāt foto, kā arī gala rezultātā izdrukāt kolāžu. Tā kā es strādāju ar Photoshop, es vēl papildināju kolāžu ar divām citām fotogrāfijām, "apcirpu" lielās fotogrāfijas stūrus un novietoju tekstu uz fotogrāfijas. 

otrdiena, 2011. gada 22. marts

Aizmirstais nobeigums = ne-beigums

Pēdējā laikā skatoties filmas sāku pamanīt tādu sāpinošu pazīmi. Nu man kā cilvēkam, kas ir ļoti ieinteresēts stāstu stāstīšanā, sāpinošu. 

Filmas režisori, kāpinot un vijot emocijas, sakrustojot filmu varoņu dzīves un tad tās šķirot, šķiet, nonāk līdz spēku izsīkumam brīdī, kad jāparāda, ar ko tad filmas stāsts beidzas. Vismaz trīs manis skatītajās filmās stāsts ar neko nebeidzas. Labi jau labi, oficiāli tiek dots kāds nobeigums - īss kaleidoskopisks "atrisinājums" jeb drīzāk īss videoklips par to, kā uzburtais stāsts uz lielā vai mana tv ekrāna beidzas. Taču, kur lai lieku emocijas un domas un pārdomas? Pakārt tās uz nagliņas? 



Te ir filmas uz kurām attiecas šis "ne-beigums":

1. Cienītais Klints Īstvuds īsti neatrisināja savu lēno un pamazām būvēto trīs varoņu drāmu "TePēctam" (vai kā tur latviešu tulki to vēl pārtulkos)/ "Hereafter" (Lomās: Mets Deimons, Cecile de France)? Viņam taču ir tik lieliskas filmas, lieliski ekranizēti stāsti, kas nu tad šoreiz...

2. Drūmais kino "Jaukie kauli"/"The Lovely Bones" (Lomās: Marks Vālbergs, Saoirse Ronan, Sjūzana Sarandona) par slepkavu, atriebību un upura nonākšanu tai saulē beidzas ar videoklipu. Man likās, ka vajadzēja būt kam vairāk. Vismaz pienācīgs, laika ziņā ietilpīgs atrisinājums uz ekrāna.

3. Jaunākais. "Londonas bulvāris"/"London boulevard" (Lomās: Keira Naitlija, Kolins Farels) . Nefrizēts stāsts par izbijušu cietumnieku un to, kas notiek, ja viņam "spiež uz pogām" (jeb, viņa valodā runājot, notiek cīņa par "es tevi vai tu mani"). Principā filma man patika. Bet atkal nelaime - nu nobeigums. Man šķiet, ka tas neparādīja visu, ko varēja. Man filmas režisors to "nepārdeva". Es šo nobeigumu "nenopirku".

Agrāk grāmatām rakstīja epilogus. Filmām.... ātri palaiž titrus un tad varbūt izskaidro filmas būtību un nobeigumu kino pasaulei pietuvinātiem žurnālistiem kādās īpašās mārketinga intervijās?

Pastkartes

Ja man kāds lūgtu atsūtīt pastkartes par manām brīvdienām, tad es sūtītu šīs.










1. Nekas nevar būt gardāks par pankūkām sestdienas brokastīs.

2. Jaunā bruncīša krāsas - kā man tās patīk! Vēl tikai atliek tik atcerēties cenu (lētāk par banānu kilo), tad vēl prieks jo lielāks! (bet pastkarte laikam būtu vairāk par krāsām nekā par cenu...)

3. Jūra. Piedodiet, Klusais Okeāns (tā jūra - tas aiz pieraduma). Un pludmales patruļas darbinieks, kurš pa ceļam uz mājām pēc sava darba laika nolēma apstāties pie peldošās ģimenītes un uzsist klaču ar tēvu, kurš pieskata mazos peldētājus. Tā ir laba darba attieksme - domāt par citu drošību arī tad, kad darbs ir beidzies.

Mini albums - pārsteigums

Esmu ļoti priecīga, ka brīvdienās pabeidzu darbu pie mini albuma, kas drīzi aizceļos pie kādiem ļoti jaukiem cilvēkiem. Tā kā tas vēl ir pārsteigums un man gribas albuma saturu vēl nedaudz paturēt noslēpumā (līdz to saņems adresāti), taču reizē man ir bezgalīgs prieks, ka darbiņš pabeigts, tad tomēr nenociešos un rādu jums pirmās bildes!


trešdiena, 2011. gada 16. marts

"Dzer alu ātri, ja ne tas būs kraukšķīgs kokteilis!"

Ar šiem vārdiem šobrīd tiek paskubināti bāra apmeklētāji Austrālijas pilsētiņā Brokenhilā (Broken Hill jeb Salauztais kalns). Pa pilsētu, kas atrodas kontinenta vidienē jeb nekurienē, klīst šausminošas runas. To iemesls ir sirseņi un peles, kas pirms mēneša okupēja mazās Brokenhilas ielas, namus un tuvumā esošās zemnieku saimniecības.

Pāris no runām, kas cirkulē pa pilsētu un izklausās patiesas, ir šādas: 
- daudziem gultas pirms gulētiešanas ir jāizsūc ar putekļu sūcēju, lai izvairītos no sapņošanas spārnaino draugu klātbūtnē,
- picās iecepti kukaiņi, saldējumu kokteiļa glāzes dibenā kraukšķīgas spārnaiņu atliekas,
- viens uzņēmējs katru vakaru aplīmē mājas durvis ar īpašu skoču, un tomēr no rīta konfekšu trauciņā atrod milzīgu daudzumu sirseņu.

Bojā gājušie sirseņi Brokenhilas ielās. Foto autors: Robin Sellick, publicēts news.com.au

Ar sirseņiem mēģina cīnīties ne vien iedzīvotāji, bet pat pilsētas slimnīca un arī vietējās raktuves, kas mēģina izvairīties no spuldzīšu izmantošanas. Kā zināms, šie gaismas avoti darbojas kā kukaiņu magnēti. 

Turklāt pilsēta smird - šo neizturamo dvaku rada bojā gājušie kukaiņi un peles.
Kāpēc sērga pārņēmusi pilsētu, nav zināms, taču pa ļaužu mutēm klejo divas versijas. Pirmā - milzīgie plūdi Austrālijas ziemeļos ir piespieduši kukaiņus un peles pārcelties uz kontinenta dienvidu galu. Otrā - bagātīgie lieti ir radījuši tik labvēlīgus apstākļus grauzējiem un kukaiņiem, ka tie vairojas milzīgos daudzumos, būdami pārliecināti, ka viņu bērniem bads nedraud. 

Ir tomēr ļaudis, kas Brokenhilā ir pārliecināti - sērga, plūdi, cunami un zemestrīces - tas viss liecina par pasaules gala tuvošanos. "Es vienmēr esmu teikusi, ka pēc atomkara uz zemes paliks vairs tikai tarakāni un cilvēki no Brokenhilas," pārliecināta ir kāda vietējā. 

Tāds ir aptuvens Austrālijas ziņu medija news.com.au raksta pārstāsts, izlaižot pāris rindkopas. Par šo rakstu man pastāstīja mans vīrs, nokomentējot: "Iedomājies, sērga pārņēmusi Brokenhilu. Paskaties internetā." Ar saviem vecākiem vīrs ir apceļojis vai visu Austrāliju, un kādu brīdi viņu pasta adrese beidzās ar vārdu: Brokenhila. Vot tā!

Krāsu izvirdums

Pēdējās dienās es pārlasu "Retrospect" blogu, pareizāk sakot, ar acīm gluži riju tur redzēto krāsu salikumus, kartiņu dizainu, izklājumu idejas - visu, ko vien iespējams. Kristīne Midlkempa (Christine Middlecamp) ir krāsu burvis. Nu patiesi. Viņas darinājumi man liek sapņot par fejām un taureņiem (es principā sajūsminos tikai par taureņiem; tos šobrīd Austrālijā var manīt lidojam visapkārt - tādās krāsās, tādās krāsās, nu fantastiskās!).


Kristīne šobrīd strādā skrapbukinga kompānijas "Crate Paper" labā (par šīs kompānijas papīriem jau rakstīju - gaidu jauno papīru kolekciju, lai ķertos pie kāzu albuma veidošanas), pamāca jaunus skrapbukotājus un publicē savus darbus blogā. Es arī gribu iemācīties viņas noslēpumu - kārtot papīrus tik meistarīgi, ka rezultātā sanāk krāsu izvirdums! Un acīm garšīga kārtainā torte!

Te var paraudzīties uz Kristīnes šī gada projektiem.

otrdiena, 2011. gada 15. marts

Iedvesma martam

Dizaina blogs Poppytalk ir publicējis iedvesmas grāmatu martam (jeb "lookbook"). Man jau patīk sasmelties idejas vai vienkārši jaunas krāsu gammas, apskatīt, kā citi no koka zariem spēj izgatavot šarmantu pakaramo, uzšūt mīkstu rotaļlietu, vai pagatavot skaistu somu ar sarkanām puķēm. 


Ideju grāmatu var apskatīt šeit: Mad March

Konteineri Japānā

Cunami šausminošā māklsa Sendai pilsētā. Nežēlīga. Neizsakāmi briesmīga.
Foto: Itsuo Inouye/ AP

pirmdiena, 2011. gada 14. marts

Ja nu notiek ļaunākais


Pēc Japānas zemestrīces es līdz pusnaktij skatījos ziņas, jo oficiāli prezidents Obama un ASV bija brīdinājuši Austrāliju un daudzas citas valstis par cunami tuvošanos. Taču nekas tāds nenotika. Brīdinājums Austrālijai tika atcelts. 

Es naktīs joprojām pamostos un, dzirdot okeāna šalkas, pieturu elpu un ieklausos - varbūt cunami tomēr nāk. Kā nekā mēs dzīvojam kādus 150 metrus no okeāna. Ja nu tas nāktu, es skrietu augšā pa trepēm uz sesto stāvu. "Mēs esam drošībā, nekas tāds nenotiks, Austrāliju nekas neskars," mans vīrs šai ziņā ir mierīgs. Viņa naktsmieru nevar iztraucēt nekas. 

Šodien pie manis ciemos bija viņa mamma, ar kuru rēķinājām un pārrunājām, kur šeit piekrastē varētu glābties, ja nu lielais vilnis nāks - tuvumā esošais milzīgais Kūlumas kalns būtu pirmā vieta, taču uz turieni trauktos visi iedzīvotāji, ceļi būtu mašīnu pārpilni. Trīs augstāvu ēkas okeāna krastā, vienā no kurām mēs dzīvojam, būtu otrais variants, mēs abas pārspriedām. Ja nu kas. 

Man tā palika vieglāk, ka neesmu es vienīgā kas satraucas par ļaunākajām iespējām. Daba Austrālijā mani pēdējā laikā nepatīkami pārsteigusi ne vienu vien reizi (tikko plūdi, tad cunami draudi), un man ir prieks, ka ir vismaz viena domu biedre, ar kuru to var pārrunāt. Šodien te spīd spoža saule un ir ļoti karsts un skaists laiks, taču cunami domas šad tad izlaužas uz āru - ejot pastaigā pa pludmali vai ēnainajiem celiņiem. Nez, vai tā ir tikai sievietes smadzeņu īpatnība - padomāt par ļaunāko, vai jau pirmssākumos sievietes radīšanā tai piešķirtā īpašība, kas ļauj mums laikus pamanīt dažādus sīkumus un nianses. Kā jums šķiet?

P.S. Foto no šodienas pastaigas tepat mājas tuvumā

Brīvdienas

Īsas piezīmes no priekšpēdējās svētdienas.
Skats caur logu uz pielijušu pļavu.
Ziņkārīgas zivtiņas dīķī.
Ceļmalā pamanīts skaistu zirgu pāris, kas izskatās gluži kā dvīņi.
Ehhh.. kā man patīk brīvdienas.

sestdiena, 2011. gada 12. marts

Jurgens. Viens izskatīgs vikings

Kad pie mums ienāk ciemos kaimiņu bērni, visi kā viens prasa - kas tas tāds?
Iepazīstieties - tas ir Jurgens! Viņš ir ļoti izskatīgs, neprecējies, labākajos gados, ar mīkstu sirdi un vienmēr gatavs jauniem piedzīvojumiem. Viņa ģimenes saknes meklējamas Vācijā - pareizāk sakot, viņš ir mākslinieces Sandras Monat gara bērns.



Mani tā iedvesmoja Sandras darbi, ka nolēmu arī pēc Sandras šnites pašūt sev vikingu. Tā kā man mājās vēl šujmašīnas nav, tad darbs pie Jurgena apēda vismaz kādu nedēļu mājās būšanas laika. Taču gandarījums kāds - nu neaprakstāms! 

Noteikti Jurgenam taps arī māsa vai kāds cīņu biedrs. Man jau ir sapirkti audumi, tik šoreiz gribētos, pirmkārt, šujmašīnu, otrkārt, labāku, mīkstāku pildījuma materiālu. Lai jauno darinājumu var nu dikti sirsnīgi apkamt!

ceturtdiena, 2011. gada 10. marts

Modernizētā bērnība

Šoreiz vēlos sajūsmināties par moderno dizainu un cilvēces radošo garu, kas visiem ierastās lietas - šūpuļus, vanniņas un vannas piederumus bērniem - pārvērš īpaši praktiskās un noderīgās lietās, ergonomiskā dizaina un skaistuma dēļ ļaujot bērnības piederumiem kļūt arī par sava veida stila ikonām.

Piemēram, gluži kā izvēloties jaunu BMW vai Audi mašīnu un vadoties ne tikai pēc dizaina, bet arī pēc kvalitātes, vecāki pēc tāda paša principa var skriet un iepirkt šūpulīšus. Man elpa aizraujas, raugoties uz jaunajiem Ubabub šūpulīšiem, kas saņēmuši atzinīgas atsauksmes un tagad rotā daudzu žurnālu lappuses. 
Ne tikai elegantā dizaina un noapaļotās formas dēļ, bet arī pilnīga redeļu jeb mazuļa "cietuma" neesamības dēļ šis šūpulis tiek celts uz pjedestāla. Bet tās lietas, ko apjūsmo - gluži kā augstās modes skates Francijā - maksā dārgi. Un Ubabub darinājums nav izņēmums - vidēji tūkstots lati par šūpuli. Taču, ja vecāki atļāvušies reiz iztērēt šādu naudas summu, vēlāk piemaksājot vien kādu desmito daļu modernais šūpulis tiek viegli pārvērsts par ļoti stilīgu gultiņu mazulim, kad tas paaudzies.  


Otrkārt, dizaineri padomājuši par to, lai jaundzimušā vannošanas dēļ vecāki vairs neliektos un nestaipītu savas muguras - Puj Baby ir radījuši mazu vanniņu, kuru var vienkārši ievietot izlietnē. Mazulis tajā jūtas stabili, savukārt vecākiem nav jāuztraucas par to, ka vanna par lielu un mazulis no rokām varētu izslīdēt lielajos ūdens plašumos.

Pēc tam kad mazulis paaudzies to kādā vasarīgi skaistā dienā var vannot kaut vai pagalma vidū - tikai jāpaķer salokamā plastmasas vanna, kas ir parocīga glabāšanai salocītā veidā un ņemšanai līdzi vai uz otru pasaules malu - un vannošanās prieks garantēts. Par to padomājuši dāņu mākslinieki un ražotāji ar skanošo nosaukumu A Real Cool World (nu ļoti forša pasaule).

Dzīvi dizaineri atvieglojuši arī tiem vecākiem, kuru pēcnācēji ir klasiskās vannas piekritēji un sajūsmināti spiedz par spēlēm ar vannas putām un plastmasas pīlītēm mājas lielajā vannā. Atraktīva bizbizmārīte (citā variantā - zaļa varde) no kompānijas Boon, piestiprināta pie vannas istabas sienas, parūpēsies, lai slapjās rotaļlietas šķirtos no ūdens pilēm un eleganti rotātu interjeru. Tā lūk!

trešdiena, 2011. gada 9. marts

Pirmais nedarbs

Pirmo reizi dabūju ar siksnu pa dibenu saules puķu dēļ. Un kaimiņu meitenes dēļ. Nu vismaz tā man liekas. Tētis pieteica abiem ar brāli spēlēties tikai pie mūsu mājas, bet saules puķes aiz blakus mājas un draudzenīte mūs tā aizrāva, ka solījums tētim aizmirsās. Viņš bija mūs meklējis labu laiku. Noteikti bija pārbijies un tad dusmīgs. Par to arī siksnas pēriens. Kā sāpēja. Vēl tagad atceros.

otrdiena, 2011. gada 8. marts

Kāzas tiesu namā. No sērijas "Tā gadās"

Pāris mēnešus es stažējos vienā no Austrālijas tiesu namiem, kurā vietējie pilsoņi ne tikai stājās tiesneša priekšā, saņēma soda naudas par braukšanu dzērumā, cīnījās par nesamaksātiem parādiem, bet arī devās laulību ostā. Vārdu sakot, tiesu nams kūsāja – pildīja ne tikai sodu nama, bet arī dzimtsarakstu nodaļas funkcijas. Atceroties tiesu namu man nāk prātā notikumi, kas saistīti ar kāzām.


30 gadus vēlāk
Uz laulības reģistrāciju piektdienā ieradies vecāks pāris – abiem noteikti pāri piecdesmit, varbūt pat jau ieiets sestajā gadu desmitā. Viņai mugurā sniegbalta žakete, melnas bikses, bet uz galvas – skaista cepurīte ar milzīgu baltu puķi, tāda, kādu austrālietes parasti velk uz Melburnas zirgu sacīkstēm jeb Austrālijas visstilīgāko sabiedrisko pasākumu. Arī kungs ir saposies – tērpies uzvalkā, kuru apaļais vēderiņš vairs neļauj tik vienkārši aizpogāt. Abi ir uztraukušies, acīs mirdzums. Kā nekā – šodien būs viņu laulības. Kā tiesu nama darbiniecei pāris lūdz man kļūt par viņu laulību liecinieci. Arī pārējās divas kolēģes tiek iesaistītas procesā – viena no viņām pāri salaulās, bet otrā kļūs par otro liecinieci kā to prasa likums.

Pāris mums atzīstas – viņi kopā ir jau 30 gadus, abiem ir pieauguši bērni, taču kāzas nolēmuši nosvinēt „pa kluso“, paturot to no visiem noslēpumā un par godu savai kopā būšanas 30. gada dienai. „Kad bērni mums prasīs, ko mēs darījām nedēļas nogalē, mēs viņiem parādīsim fotogrāfijas,“ saka līgava, lūgdama man zvērestu brīdī pāris reizes nospiest fotokameras pogu.

Kad pienāk ceremonijas brīdis, līgavainis emocionāli paņem līgavas roku savējā, acīs viņam riešas asaras un viņš zvēr: „Es tevi ņemu par savu likumīgo sievu.“ Pienāk līgavas kārta. Arī viņa ir nopietna, sakot zvēresta vārdus. Īsās ceremonijas beigās pāris saskūpstās un izskatās patiesi saviļņots. Arī es un manas kolēģes kļūstam emocionālas. Šķiet, ka šodien ir noticis kas īpašs. Pāris vēl mēģina iespiest mums rokā naudas zīmi svētku šampanietim, bet tā kā naudu un citas dāvanas tiesu darbiniekam aizliegts pieņemt, no tās stingri, bet laipni atsakāmies. Taču jaunlaulātie ir pateicīgi bez gala.

Jāatzīst, ka šodien piedalīties šajās kāzās bija jauki. Salīdzinājumā ar citiem pāriem, kas uz laulības ceremoniju ierodas nevērīgi saģērbušies vai ar lielu nokavēšanos, tērpušies melnā vai kopā ar lielu kāzu viesu pulku, šodien šis pāris atzīmēja ko īpašu. Viņi patiešām zināja, ko saka zvērestā.

Apjukums ne pa jokam
Trešdiena ritēja ļoti vienmuļa un garlaicīga. Es sēdēju pie datora, reizumis pieceldamies, lai palīdzētu klientiem, kas ienākuši nama kondicionētajās, vēsajās telpās slaucīja no pieres sviedrus un vaicāja pēc padoma. Stundas vilkās lēni. Tad krietni pēc pusdienslaika pie recepcijas lodziņa pienāca kāds vecāks pāris. „Sakiet, lūdzu, kur te var uzgaidīt? Mēs esam ieradušies uz sava mazdēla kāzām, bet tikai, šķiet, pusstundu par agru,“ kungs teic. Es viņiem iesaku apsēsties uz neērtajiem brūnajiem uzgaidāmās telpas krēsliem, lai skriešus dotos pie sava datora un pārbaudītu kalendāra ierakstus – man likās, ka šodien kāzu nav. Pareizi, mans kalendārs ir tukšs. Prasu kolēģei, prasu kolēģim – arī viņi neko par kāzām nezina, tikai rausta plecus. Mēs kļūstam nervozi. Ja kāzas ir aizmirsušās, tad mēs esam nopietnās nepatikšanās – līdz katrai ceremonijai jāaizpilda žūksnis papīru, tad vēl bez kļūdām uz rakstāmmašīnas jāuzdrukā laulības apliecība, vārdu sakot, pietiekami piņķerīgs darbs, ko nu vēl teikt, ka kļūdas pieļaut noteikti nevar.

Taču neviens neko tādu šodienai nav sagatavojis. Arī kolēģe, kas parasti reģistrē laulības un kura nav mobilā telefona piekritēja, šodien paņēmusi vienu no tām retajām brīvdienām. Vārdu sakot, esam pilnīgā grāvī.

Skrienu koridorā un vaicāju vecvecākiem līgavas un līgavaiņa vārdus, tad teciņus skrienu līdz laulību reģistrāciju grāmatai, kurā apkopotas visu laulāties gribētāju anketas un kāzu pieteikumi. Nervozi šķirstu lapas, neticēdama, kā mēs tā palaidām kaut ko tik svarīgu garām. Viena lapa, divas lapas, tad jau desmit lapas, tad divdesmit un tikai tad beidzot ieraugu vajadzīgo iesniegumu. Viņš – austrālis, viņa no Lielbritānijas, iesniegums iesniegts pirms pusmēneša. Tātad. Beidzot mani pleci atmaigst, jo es zinu pareizo atbildi, gluži kā skolā, kad viena stingrajām skolotājām izsauca mani klases priekšā un, par laimi, uzdeva man zināmo jautājumu. Nekā nebija. Šodien kāzām nav jābūt, tās nevar un pat nedrīkst notikt – pēc Austrālijas likumiem pārim pēc laulības pieteikšanas anketas iesniegšanas ir jānogaida viens mēnesis un viena diena – lai atvēsinātu galvas, ja nu gadījumā lēmums laulāties pieņemts steigā vai nav nopietni izvērtēts. Šai gadījumā vecvecāki nopietni kaut ko pārpratuši.

Jau vieglākā solī dodos pie viņiem un pavēstu, ka šodien noteikti kāzas nevar un nedrīkst notikt. Līgavai un līgavainim vēl jānogaida likumā noteiktais laiks. „Bet kā tad tā, mazdēls teica, ka kāzas ir šodien un pulksten tikos un tikos,“ kungs ir ne pa jokam satraucies. Kundze mēģina sazvanīt mazdēlu, taču no stresa visi telefona numuri pagaisuši no atmiņas. „Neuztraucaties, es sameklēšu jūsu mazdēla numuru un uzzvanīšu viņam pati,“ saku nomierinošā tonī. Pie sevis smaidu, kā šobrīd gribētos redzēt mazdēla seju.

„Jūsu pirmie kāzu viesi jau ieradušies,“ saku viņam klausulē, pēc tam, kad pavēstījusi, kas es esmu un no kurienes zvanu. „Kā lūdzu,“ mazdēls ir apjucis ne pa jokam. „Jūsu vecvecāki ir ieradušies pie mums un tagad sēž uzgaidāmajā telpā, gaidot jūsu laulību reģistrāciju, kas gan paredzēta citā dienā, vai ne?“ noprasu mazdēlam. „Jā, līdz kāzām taču vēl jāpagaida,“ arī viņš ir vienisprātis. Un tad viņš iesmejas. „Ļoti jautri. Es taču viņiem pateicu kāzu datumu un laiku. Es viņiem pats uzzvanīšu, paldies jums,“ saka mazdēls atvadoties.

Mēs visi ofisā noskurinamies un atslābstam. Vecvecāki atbild uz telefona zvanu, un tad ar apjukušām sejām klusiņām pamet tiesu namu. Smieklīgi. Taču mazdēlam nākamreiz derētu noorganizēt atsevišķu transportu vecvecākiem. Kādam būtu jāpaseko līdzi, lai vecīši uz kāzām ierastos pareizajā laikā.


Viss notiek pa īstam
Viegli smieties par citiem, taču jāatzīst, ka es un mans vīrs nebūt neesam bijuši tie paši priekšzīmīgākie jaunlaulātie. Pirms publiskajām Austrālijas un Latvijas kāzām mēs nolēmām slepus sareģistrēties tiesu namā Austrālijā. Ironiski, bet mūsu izvēle krita uz šo pašu tiesu namu, kurā vēlāk izgāju praksē. Un mana kolēģe bija tā, kas mūs salaulāja, lai arī mūsu sejas nekādi nevarēja atcerēties. Sak, jaunlaulāto te esot tik daudz, ka nevar visus iegaumēt. 

Man jau pašai šķita, ka mūs noteikti vajadzētu atcerēties gan. Kopā ar diviem lieciniekiem ieradāmies ar desmit minūšu nokavēšanos. Tā kā kāzas bija slepenas, vīrs tai dienā vēl bija darbā, pēc darba pēdējā brīdī ieradās mājās, aši saģērbās un mēs devāmies uz tiesu namu. Tai rītā mans topošais vīrs nekādi nevarēja atrast savu naudas maku, to viņš arī pēdējā brīdī meklēja zem mašīnas krēsliem un bagāžniekā - citādāk nevarēsim samaksāt par laulības apliecību. Tāpēc arī kavējām. 

Tad ceremonijas laikā viņam iezvanījās telefons -  bija aizmirsis tam izslēgt skaņu. Savukārt zvēresta brīdī kolēģe nevarēja izrunāt manu latvisko uzvārdu, tāpēc pēc diviem nesekmīgiem mēģinājumiem pieteica mani kā "Elīna blā blā blā". Vīrs vēl nopietnākajā brīdī nometa  uz zemes gredzenu, kas paripoja zem krēsla. Vārdu sakot, bijām tik nervozi un viss šķita tik komiski, ka vajadzēja vien smieties. Skumt un ļaunoties nebūtu vērts. Tā taču ir laba diena - mūsu kāzas! Tiesu nama slēgšanas brīdī pierunājām vēl nama vadītāju ļaut mums nofotografēties ar štata karogu . Tad devāmies ar mūsu slepenajiem lieciniekiem uz kafejnīcu baudīt šampanieti, kurā sametām saldētas ogas, lai burbuļi glāzē nerimtos! 

Jāpiebilst vēl tikai, ka mēs, jaunlaulātie, bijām ģērbušies tumši zilās drēbēs. Tikai  vēlāk strādājot tiesu namā atklāju, ka manai kolēģei jeb kāzu laulātājai tās nav no tīkamākajām -  jo nav baltas! Taču par visām likstām mēs revanēšajāmies ar sirsnīgām un jautrām austrāļu un latviešu kāzām.  Man bija balta kleita abās nākamajās svinībās. Turklāt tagad mums ir trīs īpašie datumi, ko atzīmēt!

P.S. Ievērtējiet mūsu Austrālijas kāzu jautro atklāšanas deju šeit!


svētdiena, 2011. gada 6. marts

Otrkārt, taisam digitālu kāzu albumu

Reiz lapojot interneta blogu lappuses atklāju fantastiskas "Curated" digitāla albuma sagataves, ko radījuši Paislee Press mākslinieki. Rezultāts ir fantastisks - kičīgas albuma lapas, skaistas krāsu gammas un varbūt pat relikvijas no labajiem 60.-ajiem. Kā reizi ideāls veids, kā sākt kāzu foto albuma veidošanu. 

Zinu, jau zinu, man vēl rokas niez ķerties pie papīra albuma veidošanas, taču neskādē lielo darbu iesākt ar Curated albuma digitālajiem izklājumiem, pavadot kādu laiku darbojoties ar datoru un Photoshop programmu. Man jau šķiet, ka sākums ir lielisks! Palūkojiet, te ir pirmās kāzu albuma lapas ar fotogrāfijām no mūsu Austrālijās kāzām.

Manā kāzu dienā nobira arī pāris asariņas, jo mana ģimene, radi un draugi šajā brīdī atradās Latvijā. Taču asaras lija tik īsu brīdi, jo divus mēnešus vēlāk skaistas un atraktīvas kāzas svinējām jau Latvijā - kas ir lielisks iemesls kāzu albuma veidošanai papīrā!

 
Kad nu visas albuma lapas būs gatavas, varēšu to nodot drukai. Ir dažādas kompānijas, kas piedāvā  foto albumu radīt internetā - izvēlēties fotogrāfiju secību, albuma vāciņus. Gala rezultātā rokās iekrīt skaists albums cietos vākos!

ceturtdiena, 2011. gada 3. marts

Papīrs kāzu foto albumam

Šodien atkal aiz loga līst. Pēc daudzām saules piepildītām dienām pār Kvīnslendu atkal gāžas lietus. Brrrr, man pleci saraujas atceroties nesenos plūdus - notekcaurēm un grāvjiem pildoties ar lietusūdeni tomēr ceru, ka šīs vasaras dabas katastrofa vairs neatkārtosies. Taču sliktam laikam ir viena lieliska priekšrocība - tā vien gribas mājās sēdēt, dzert tēju un kaut ko meistarot.

Esmu beidzot nobriedusi ķerties pie savu kāzu albuma veidošanas. Es jau zinu, ka salīdzinājumā ar draudzenēm esmu bezmaz pēdējā. Mana franču draudzene jau izdrukājusi vismaz piecus eksemplārus vietējā foto veikalā un uzdāvinājusi pāra vecākiem. Austrāļu draudzenei lielajā albumā jau salīmētas visas lapas ar kāzu bildēm. Man tik nekā nav.
Bet tas nekas, jo tikai nesen esmu atklājusi lieliskus papīrus un digitālas albuma sagataves, kuras noteikti izmantošu kāzu foto albumam!
Palūkojiet, kā var neatplaukt smaidā par šiem Crate Paper jaunās kolekcijas papīriem! Es jau uzzināju, ka vietējā skrapbukinga veikalā tie tiks piegādāti pēc divām nedēļām. Protams, pēc mana lūguma, viņi man uzzvanīs, kad papīri būs klāt!







trešdiena, 2011. gada 2. marts

Kā man misējās. Jeb par austrāļu dialektu

Mani jau ilgu laiku tirda doma par rakstīšanu. Tas pats par sevi ir brīnums, jo lai arī esmu skolota un pieredzējusi žurnāliste, pēdējo trīs gadu laikā retumis pār mani ir nākusi iedvesma rakstīt. Varbūt tāpēc, ka pārcelšanās uz dzīvi Austrālijā nav nemaz bijusi tik viegla, ir nācies sevi pieradināt pie zemes, kas, šķiet, savu dzīvi dzīvo gluži kājām gaisā.

 Šoreiz mana apņemšanās ir gana stingra. Es būšu viens no imigrantiem, kas aprakstīs savus ikdienas un nozīmīgu dienu pārdzīvojumus, domas, dalīsies skaudrumā un smiesies, kad notiks kas jauks. Tur. Tālu no Latvijas. Austrālijā.

Ar ko lai sāk? Varbūt ar to, ka nožēloju, ka Latvijā neesmu iepriekš strādājusi par krāsotāju, šuvēju, auto mehāniķi vai apguvusi kādu praktiskas dabas profesiju. Sākt dzīvi svešā valstī, kurā visa ikdiena un darba tirgus norit angļu valodā, un cerēt uz to, ka kāds novērtēs  gadiem kopto latviešu rakstu un runas valodu, ir diezgan utopiski. Tā kā citās valstīs nebiju uzturējusies ilgāk par divām vai trīs nedēļām no vietas, tad arī manas izdzīvošanas prasmes, kas būtu derīgas dzīvei svešumā, būtu mērāmas desmit baļļu skalā ar atzīmi gandrīz nulle. Ja neskaita angļu valodu. 

Par sevi biju pārliecināta, ka valodu es protu - sarunāties ar citiem angliski vai konspektēt rakstus universitātes kopsavilkumiem man taču iepriekš nesagādāja nekādu problēmu. Ārzemēs biju bijusi neskaitāmas reizes, sazinājusies ar daudziem sveštautiešiem, no kuriem pāris bija kļuvuši par maniem draugiem un kuru teikto šad un tad man nācās pārtulkot latviešiem. Filmas skatījos angļu valodā bez problēmām. Vārdu sakot, ar angļu valodu man bija viss kārtībā. 

Taču pirmajā pusgadā, ko pavadīju Austrālijā misijas skolā kopā ar amerikāņiem un kanādiešiem, mana pārliecība tika iedragāta. Pirmkārt, amerikāņi un kanādieši, ja nespēju uzķert viņu sarunas tempu, slengu vārdus un aprunāt Ziemeļamerikā pārraidītās tv spēles vai sarunu šovus (par kuriem kultūras atšķirību dēļ un vispār praktisku iemeslu dēļ nevarēju es zināt), no sarunas vienkārši mani izslēdza. Viņiem nebija pacietības gaidīt, kamēr es un pārējie eiropieši (kas skolā bija mazumā) lēni veidoja teikumus, pārvaicādami, par ko bija runa – par tv šovu vai kādu filmu. Skolas sākumā tas notika visai bieži, vēlāk bija vieglāk – vai nu valoda atraisījās, vai arī vairāk pavadīju laiku ar tiem, kuriem bija pacietība gaidīt atbildes un sarunāties ar eiropieti. 

Nolemjot palikt Austrālijā un no amerikāņu un kanādiešu okupētās koju ikdienas dzīves pārvācoties uz dzīvokli Saulainajā krastā jeb Sunshine coast, mani vēlreiz pārņēma šoks. Kā tā, ka Latvijas skolā pie izciliem pedagogiem mācītā angļu valoda šajā valstī šķita pārtopam par kādu vienreizēju, iepriekš nedzirdētu valodu? Kā tad tā? Kā var gadīties, ka amerikāņu un pat britu angļu valoda šajā zemē neģeld vai nedod vismaz tik labus rezultātus, kā pierasts visur citur ceļojot pasaulē.

Noslēpums izrādījās vienkāršs. Pēc ilgiem mēģinājumiem „piešauties“ un ilgām austrāļu prašņāšanām atklāju, ka vainīgs ir viens vai visi trīs sekojoši iemesli. Pirmkārt, austrāļiem ir īpašs akcents, kas gluži kā amerikāņu angļu valoda no britu angļu valodas atšķiras ar īpašu vārdu izrunu un ikdienas slengu. Otrkārt, interesanti, bet fakts – pārsvarā visi austrāļi neizturami šļupst. Šķiet karstais klimats un „take it easy“ attieksme iesakņojusies arī valodas lietošanā – austrāļi bieži norauj vārdu galotnes, ātri runājot nošļupst vai neizrunā daļu vārdu. Vārdu sakot: „Kūtri attieksmē (šoreiz nebūt nekritizēju, kā aprakstīšu vēlāk – šai dzīves attieksmei ir arī lieli plusi), kūtri arī runā“. Treškārt, austrāļiem patīk visu saīsināt. No vārda „bārbekjū“ viņi lieto „barbī“, no vārda „pēcpusdiena“ palikusi gluži vairs tikai „pēcdiena“ un tamlīdzīgi. Lai atvieglotu savu dzīvi Austrālijā šo saīsinājumu sarakstu vēlams iemācīties, jo austrāļi lieto daudzus vārdus ikdienā un ārzemnieks var pusi dienas lauzīt galvu par to, kas sarunā tika pateikts. 

Interesantākais ir tas, ka austrāļi neapstājas ar ikdienā lietoto lietvārdu īsināšanu – viņiem nav problēmu uz bankas izdotajām kredītkartēm un citiem personu apliecinošiem dokumentiem uzrakstīt savu saīsināto vārda versiju – nevis Rozalīne, bet Roze, nevis Deivids, bet Deivs, nevis Aleksandrs, bet Alekss, nevis Katrīna, bet Kate. Mans prāts atteicās darboties brīdī, kad man bija pieteikts satikt sievieti, kuru sauc Kriss. Vai viņa tiešām ir sieviete vai arī vīrietis, kas veicis dzimummaiņas operāciju? Un ko darīt brīdī, kad friziere salonā iepazīstina ar sevi un saka, ka viņu sauc Džeks? 

Atrisinājums ir vienkāršs. Jāatceras, ka viņas ir austrālietes un vārda „Kristīne“ vietā lieto tikai „Kriss“ un vārda „Žaklīna“ vietā – „Džak“ jeb „Džeks“ vai „Džeki“.  Un tā kā oficiālajās iestādēs un bankās strādā tie paši austrāļi, tad arī viņiem nav iebildumu, ka uz bankas kartēm parādās īpašnieku vārdu saīsinājumi. Vārdu sakot – tā te ir pieņemts!

Man pagāja labs brīdis, kamēr izdevās pierast pie ikdienas sarunu vešanas svešvalodā. Nezinot vietējos paradumus un akmeņus, kas iegūluši angļu valodas upes gultnē, man šad tad nācās vai nākas nejauši uzskriet kādam no šiem akmeņiem, iekuļoties kārtējā smieklīgajā situācijā. 

Piemēram, nedēļas nogali pavadījām ar vīra draugiem, kas dzīvo Brisbenā. Viņi abi cīruļi, es un mans vīrs – izteikti pūces, taču pēc namatēva un namamātes ieteikuma piecēlāmies astoņos rītā sestdienā. Brokastu galds jau uzklāts, visi ieņēmuši savas vietas, svaigi izvārīta auzu putra kūp šķīvjos, bet vēl miegs acīs un es ilgi uzturos vannasistabā, ķemmēdama matus. Kad beidzot nokāpju viestistabā, kur visi mani gaida, es vēlos pateikt tādu kā atvainošanās runu – sak, piedodiet, izskatās, ka es šorīt esmu te vienīgā sliņķe, kā nekā pati pēdējā pie galda. 

Agrā rītā grūti sakoncentrēties, aizmirsies ir vārds „sliņķis“, prātā nāk tikai dzīvnieciņa – arī „sliņķa“ – vārda  angliskā versija. Un tad nu es saku: „I’m so sorry, it looks like I’m a slot!“ Namatēvs iespurgst ne pajokam, viņa kafija izlīst uz galdauta, namamāte paskatās uz mani ar nopietnu seju un saka: „Bet tu taču tagad esi precēta sieva!“ Mans vīrs, kuram patīk britu sarkastiskais humors, kļūst neparasti priecīgs. Un tikai tad es attopos. Vārdam „sliņķis“ jeb „sloth“ es biju aizmirsusi pēdējo burtu un izrunāju to nevis ar šļupstošu skaņu bet ar skaidru „t“, piesakot sevi par „priekameitu“ (jeb „slot“)! Ko padarīt… tā gadās gan jau visiem!


Tirdziņš par godu Madagaskarai

Man ir talantīga draudzene Andželīna, kura pati darina dažādas brošas, piespraudes, matu lentes un ko vēl tik ne dienas, vakara frizūrām, izejamajām vai vienkāršām mājās būšanas dienām. Tad nu lūk. Viņa nesen izdomāja, ka vēlas jūlijā doties uz Madagaskaras salu, lai palīdzētu trūcīgajiem un izglītotu vietējos rotaslietu pagatavošanā, kas palīdzētu nākotnē ikdienas maizītes pelnīšanā.

Par godu šim braucienam Andželīna nolēma sarīkot labdarības tirdziņu - visai meitenīgu padarīšanu, kurā paziņas un draudzenes malkotu vīnu, baudītu uzkodas, pļāpātu uz mājas balkona, baudītu saulrietu, bet vakara izskaņā iegādātos arī kādu brošu vai kaklarotu, kuru tirdzniecības ieņēmumi tiktu virzīti cēlajam mērķim - Madagaskaras braucienam. 

Tā arī sestdien notika. Es vēl pieteicos pārdot pašdarinātas klades un foto albumus, bet draudzene Jasmīna - pārdot brošas. Arī mūsu tirdzniecības ienākumi tika mesti Madagaskaras krājkasītē.

Vakars izvērsās ļoti jauks. Andželīnas brālis pasākuma un brīža iedvesmots vēl viesiem paralēli  sarīkoja neoficiālu diskotēku - viņa istabā jau bija uzstellētas disko gaismas (viņam nesen bija dzimšanas diena, kas bija jānosvin), arī skaļa deju mūzika tika zibenīgi noorganizēta. Viesiem atlika vien tikai kustināt kājas un rokas, un dejot! Es vēl pacentos un saplēsu kādas dejotājas vīna glāzi... vārdu sakot, vakars izdevās ! Sanāca ne tikai izklaidēties, bet arī savākt nedaudz līdzekļus labdarībai! Tāpēc Madagaskara, kas ir viena no trūcīgākajām nācijām pasaulē, lai turās - uz turieni drīz dosies Andželīna!