svētdiena, 2012. gada 7. oktobris

Nevaru vien sagaidīt


Visai drīz mans Latvijas rudens pārtaps par Austrālijas pavasari - smaržīgu, siltu un zvaigžņotām naktīm pilnu...

 

pirmdiena, 2012. gada 12. marts

Mazliet zaļās, rozā un persiku krāsas...

Kā man patīk svētdienas! Šoreiz mans izacinājums (sev) bija sekot šai neiedomājamai (man ļoti neraksturīgajai), taču tik pavasarīgajai krāsu paletei - sūnu zaļajai, rozā un persiku krāsai... 
Šoreiz laikraksta "Diena" lappuses noderēja ne tikai lasīšanai...
Vai jūtat, ka pavasaris tuvojas?!
Tas tik bija izaicinājums!





svētdiena, 2012. gada 4. marts

Šodienas varoņdarbs

Šodien beidzot bija tā diena, kad atkal atradās laiciņš papīra darbiņiem. Fantastiska sajūta. Ārā spīd saule, šķiet, gaisā valda pavasaris, bet uz galda notiek milzīga rosība ap līmēm, papīriem, šķērēm... un sapņiem.







Sapņi par ponijiem uzvirmoja gaisā, un, šķiet, es atkal pārvērtos par mazu meitenīti!









sestdiena, 2012. gada 25. februāris



Te ir viens interesants raksts, kas gluži kā mazs puzles gabaliņš nedaudz raksturo šo savdabīgo kontinentu - Austrāliju.  

Reiz pirms 30 gadiem šajā zemē norisinājās liela traģēdija - kāda ģimene zaudēja savu jaundzimto. Fakts, kā tas norisinājās, vēl ilgi kļuva par vienu no diskusiju avotiem gan medijos, gan ikdienā. Šķiet, šogad Austrālijas sabiedrība, tai skaitā tās tiesu sistēma, beidzot ir gatava pielikt punktu šai sāgai un atzīt, ka krūmu suns dingo tiešām ir kļuvis par traģēdijas vaininieku. Kāpēc arī jums derētu "iemest aci" stāstā par šo gadījumu ir kaut vai viens fakts - ka Austrālija ir gatava samaksāt vairāk kā miljonu dolāru cilvēkam, kurš ticis nepatiesi apsūdzēts un cietumā pavadījis pāris gadus... 

Bet te pats raksts no portāla Diena.lv. 

 Austrālija atzīst: dingo suns tiešām nogalināja bērnu 


Austrālija grasās pielikt punktu pēdējo 30 gadu skaļākajam un neticamākajam noziegumam un atzīt faktu, ka pa kontinenta plašumiem klīstošais krūmu suns dingo tiešām ir vainīgs 1980.gadā notikušās mazulītes Azārijas Čemberleinas slepkavībā.
Slavenās Uluru klints pakājē, guļot diendusu vecāku teltī, deviņas nedēļas vecā mazulīte Azārija kādā brīdī pazuda bez pēdām. Vietējā policija bija pārliecināta, ka Azārijas nogalināšanā vainojama viņas māte – sieviete, kura vēlāk nebeidzamajās tiesu prāvās izturējās aukstasinīgi un nenotrauca ne asaras. Austrālijas tiesu sistēma 1982.gadā piesprieda Azārijas mātei mūža ieslodzījumu, bet meitenītes tēvam piesprieda nosacītu sodu.

Taču 1986.gadā policijas darbinieki, izmeklējot kāda tūrista nāvi, nejauši tuksnesī uzdūrās asiņainajai un dingo suņu saplosītajai Azārijas jaciņai. Ņemot vērā jaunos pierādījumus, meitenītes māte tikka attaisnota, taču Austrālija vēl turpināja dalīties divās pretējās nometnēs - tajos, kas ticēja meitenītes mātes nevainībai, un tajos, kas uzskatīja māti par aukstasinīgu slepkavu.

Šomēnes Dārvinas tiesā pēc Azārijas mātes Lindijas Čemberleinas-Kreitones ierosinājuma tiek veikta jau ceturtā izziņas procedūra Azārijas lietā. Šī procedūra parasti tiek ierosināta pēc cilvēka nāves, lai noskaidrotu patiesos nāves iemeslus un izveidotu oficiālo jeb galīgo versiju par cilvēka bojāeju. Pirmās trīs procedūras Azārijas lietā līdz šim beigušās neveiksmīgi, lietu oficiāli uzskatot par nepabeigtu. 

Viena no ziņotājām šajā lietā – policijas izmeklētāja Annija Leide ir apstiprinājusi, ka viņas rīcībā ir ziņas par vismaz 239 gadījumiem, kuros no dingo uzbrukumiem cietuši cilvēki. Trijos gadījumos cilvēki no gūtajiem savainojumiem miruši.

"Es ceru, ka austrāļi šoreiz uzklausīs brīdinājumu un sāks apzināties, ka dingo patiešām ir bīstami," medijiem pavēstījusi Azārijas māte, kuras dzīve pamatīgi sašķobījās pēc meitiņas nāves. Kā zināms, viņa izcieta vairākus gadus no tai piespriestā cietumsoda par meitiņas slepkavību, pēc tam tika publiski attaisnota un saņēma no valsts 1,3 miljonus Austrālijas dolāru kā kompensāciju par apcietinājumā pavadīto laiku, taču publiskās lietas ķidāšanas dēļ nespēja saturēt irstošo laulību ar Azārijas tēvu Maiklu Čemberleinu.

"Kopš Azārijas zaudēšanas dingo tuvumā mani vienmēr vajā bailes un paranoja par savu drošību," meitenītes tēvu M.Čemberleinu citē portāls news.com.au. "Man jāpiedzīvo patiesa elle," atzina noslepkavotās meitenītes tēvs.

trešdiena, 2012. gada 15. februāris

Gandrīz nav, ko teikt

Strādājot žurnālistikā, vienmēr šķiet interesanti, kāds ir tā saucamais "vidējais" interneta komentāru rakstītājs, kurš vienmēr zina, kā ir labāk, kurš ir ļoti kritisks un negatīvs. 
Šonedēļ ar savu rakstu negatīvo komentētāju esmu saskārusies ļoti nepastarpināti. 

No manis neatkarīgu iemeslu dēļ draugiem.lv kādā redzamā vietā parādījās manis jau agrāk rakstītais raksts par to, kā nokļūt Austrālijā. Pēkšņi manam profilam parādījās kupls vērotāju pulks, pie raksta - jauni komentāri, bet manā pastkastītē iebira kāda ļoti žultaina vēstule. 

Kāda sieviete rakstīja šādi: 
"Tas ir nožēlojami, ka Jūs rakstāt padomus, kā no Latvijas emigrēt uz Austrāliju.
Es tur biju, darba darīšanās pavadīju mēnesi. Man bija netīkama šī zeme, un neradās nekādas vēlēšanās tur palikt. Kad pa Sidnejas centru devos savu pienākumu veikšanā, uz mani atskatījās, jo staigāju uz 4-5 cm augstu papēdīšu kurpēm. Neesmu nekāda tievulīte un jaunuvīte, bet tāds standarts man ir pieņemams, ja dodos uz darbu. Tās treknās sieviešveidīgās būtnes uz ielas T-kreklos, šortos un sandalēs mani vienkāršī šokēja. (Varēju ļoti vienkārši noķert kādu veci, kā Jūs to laikam esat izdarījusi, taču esmu precējusies ar latviešu vīrieti, un lepojos ar to).
(..)
Sakiet, vai esat lasījusi romānu "Jerebijas vīni"? Tur skaidri uzrakstīts tas, kā vecās Eiropas noziedznieki un prostitūtas piepildīja šo zemi, un viņiem diemžēl pēc tam pievienojās ļoti daudz latviešu.

Man tiešām ir skumji, ka sieviete spēka gados dezertē (nevis nāves bailēs emigrē) no Latvijas un sniedz padomus citiem kā to darīt. Laikam jau esat, tā teikt, zaudējusi savu latvietību cittautieša gultā. Taču tādā gadījumā nemusiniet citus. Mums joprojām šajā zemē ir svētas un darāmas lietas, kad tādi nodevēji miera laikā brauc prom."

Vēstules beigas. 

Vārdu sakot, nevienam nenovēlu saņemt šādu vēstuli. Vēl ironiskāks ir fakts, ka man šķita, ka pazīstu vēstules rakstītāju. Sazinoties ar šo sievieti, tiešām noskaidrojās, ka viņa ir mana bijusī kolēģe. 

Man šķita, ka viņa nožēlos savus skarbos vārdus, kurus teikusi, izdarot pieņēmumus. 

Bet nē. 

Es iepazinos personiski ar žultainu komentāru rakstītāju, kura bija pārpratusi un izdarījusi (vismaz!) trīs nepareizus pieņēmumus::

Ka es nemīlu Latviju
Ka aicinu citus emigrēt uz Austrāliju 
Ka par savu "biļeti" uz ārzemēm izmantoju gultu


otrdiena, 2012. gada 7. februāris

Foto uzvara!

Beidzot esmu vinnējusi kādā fotokonkursā! Jēee!

Jau ilgāku laiku regulāri apmeklēju "skrapbukotāju paradīzi" jeb ASV bāzēto mājas lapu "Two Peas In A Bucket" (jeb divi zirņi spainī), kurā regulāri publicējas skrapbukotājas, foto fanes, vārdu sakot, lielākoties ģimeniskas būtnes, kurām rūp iemūžināt ģimenes atmiņas kādā taustāmā veidā - foto vai atmiņu albumā. Šajā lapā visas apmaināmies domām, pieredzē un arī iepērkamies. 

Pagājušajā nedēļā pamanīju lapā izsludināto konkursiņu par fotogrāfijām, kas uzņemtas iekštelpās. Un re če nu! Maziņš konkursiņš, taču tik patīkami, ka mana bilde ar brāļa bērniem atzīta par labāko!

Bilde tapa kādā jaukā dienā, kad nolēmu ar fotokameru iemūžināt manu mazo mīļo radiņu spēlēšanos. Šī ir viena no vairākiem desmitiem bilžu, ko uzņēmu viņu spēlēšanās laikā, taču tā ir tik kolorīta! Sevišķi man prieks, ka izdevās noķert mazo "pelīti", lūkojamies kamerā, jo viņai šajā vecumā nepatīk fotografēties!

svētdiena, 2012. gada 5. februāris

Austrālija cīnās ar plūdiem. Atkal

Kamēr Latvijā cīnāmies ar sīvo salu, kas februārī nav nekas neparasts, bet ir kaut kas salīdzinoši nepatīkams, Austrālija atkal dodas cīņā. Tā kā tur šobrīd ir vasara, cīņā austrāļi dodas ar lietusgāžu izraisītajiem plūdiem. Atkal. Diemžēl. Ak vai.

Pērn pati dabūju pieredzēt, ko nozīmē lietusgāzes nedēļu no vietas. Austrālijā. Ziemassvētku brīvdienās. Kad saulei bija jācepina un visiem jāizklaidējas pludmalē. Tad nāca plūdi. Upes pārplūda, pārsteidzot iedzīvotājus, sevišķi Tuvumbu (Toowoomba) ar pēkšņajām dzīvībai briesmīgajām krācēm pilsētas vidū. Tad Brisbenai nāca virsū plūdu valnis - gandrīz tikpat augsts kā tilta balsti. Austrālija apraudāja bojāgājušos, tad uzrotīja piedurknes un izmēza mājas no gružiem, remontēja namus un šķita, ka, smaidot, atgriezās atpakaļ pilntiesīgā dzīvē.

Šogad katastrofa Austrāliju piemeklē atkal. Šoreiz plūdu reģions pavirzījies nedaudz vairāk uz dienvidiem, lielos apjomos skarot ne tikai Kvīnslendu (QLD), bet arī Jaundienvidvelsu (NSW). Jau no vairākām pilsētām ir evakuēti cilvēki, jo to ielas kļuvušas parocīgas tikai smaiļošanai.

Amatpersonas un katastrofu dienesta pārstāvji atkal iedrošina iedzīvotājus, tur roku uz pulsa un gaida. Kad plūdi mitēsies. Atkal. Jau otro gadu pēc kārtas....
Mīļā Austrālija, man patiešām žēl.

Foto: news.com.au

Aukstā ziemas vakarā

Kad ārā ir vismaz mīnus 20 C un durvju atslēga, iekārta ārdurvīs, pārklājusies ar ledu (bet namā tomēr ir silts), atliek vien skrapbukot.

Nesen izprintēju vienu no fotogrāfijām, kas tapa mirkļa iedvesmā, nemaz neplānoti. Dodoties uz 80.gadu stilā rīkoto ballīti, piestājām pie bankomāta, kas, tici vai nē, atradās blakus karuseļiem. Viens mirklis, un karuseļi jau ir iemūžināti.

  Tā kā vēlmes doties ārā nebija nekādas, izdomāju, ka nav nekā labāka kā gremdēties atmiņās par šo mirkli un nodoties skrapbukošanai.




P.S. Ko darīšu rīt? Publicēšu aprakstu, kā solīti pa solim tapa šī kolāža un kā mūsu kaķis saaukstējās, trīs stundas pavadīdams ārā sniegā sestdienas rītā ap -24C salā.

trešdiena, 2012. gada 25. janvāris

Kad negribas fotogrāfiju kaudzi...

Bieži vien man gribas ikdienā vai svētku brīžos iemūžinātās fotogrāfijas izprintēt. Taču negribas kaudzi fotogrāfiju. Tad labākais risinājums ir kolāžu veidošana - moments no tā, brīdis no šā, un atmiņa iegrāmatota!
Šodien nenocietos un uztaisīju kolāžu ar mūsu mīļo kaķi Tinci (negribas viņu īstenībā saukt par kaķenīti, jo viņa ir īsts mednieks un peļu ķērājs...). Viņa ir tik smieklīga un apķērīga, turklāt sagādā daudz priecīgu brīžu - piemēram, kad pati spēlē izdomātas spēles un lēkā savā nodabā pa dīvānu, vajādama neredzamās peles.
Tikai pirms nedēļas aizsūtīju draudzenei uz Vāciju pāris kolāžas un manis uzņemtās fotogrāfijas no viņas kāzām Berlīnē. Izprintētās kolāžas "dzīvē" izskatījās daudz elegantākas un skaistākas kā datora ekrānā.
Kolāžas no dizaina minimālistiem: Paislee Press




svētdiena, 2012. gada 22. janvāris

Ar džipu un telti uz pludmali

Ja visi dienvidaustrumu vēji šogad jums ir iegrozījušies labvēlīgi un jūs esat jau ceļā uz Austrāliju, vai vismaz domās plānojat turp doties, tad vēlos pastāstīt par vairākām nodarbēm, kuras jums noteikti vajadzētu izmēģināt, apciemojot šo kontinentu.

Ja Latvijā pludmales ir aizsargājamas un, nedod dies', jūs esat viens no tiem "skūtgalvjiem" vai asprāšiem, kas izdomājuši pārkāpt visus noteikumus un pavizināties džipā pa pludmali, tad, var teikt, Latvijā šo braucienu pa īstam izbaudīt jums nekad neizdosies. Vienmēr būs jāskatās atpakaļ pār plecu, vai jums pakaļ nedzenas pašvaldības policija vai nenosūdz kaimiņiene Toņa.
Taču tā nebūs Austrālijā. Šim kontinentam ir viena no garākajām okeāna piekrastēm pasaulē, un tieši šeit jūs atradīsiet tādas pludmales, kurp jādodas tikai un vienīgi ar kārtīgu auto.
Rainbow Beach, Queensland
Kvīnslendas štatā, kas atrodas kontinenta ziemeļaustrumos, daudzas pludmales atvēlētas kempingošanai un braukšanai ar džipiem. Citas automašīnas te nav gaidītas, jo, visticamāk, nepārvarēs smilšainos ceļus un dabas šķēršļus - vietumis pāri ceļam plūstošās upītes, augstās kāpas un paisumu, kas līdz šaurai strēlei samazinājis pludmali.
 Šaurais ceļš pa ceļam uz pludmali jāprot sadalīt brālīgi
Tipiskais komplekts, kādā austrāļi dodas uz pludmalēm, ir šāds:
- džips, vēlams, ar īpaši augstiem riteņiem, jo "zemie" var daudz kur netikt cauri
- āķis, striķis, lāpsta - gadījumā, ja kādam būs "jāvelk" ārā no smiltīm
- makšķere, ekipējums peldēšanai, saules aizsargkrēms

- telts, gulēšanai un kempingošanai nepieciešamais ekipējums - saliekamie krēsli, galdiņi
- pārtika un visas pārējās dzīvošanai teltīs nepieciešamās lietas
- informācija par paisumiem un bēgumiem jūsu noskatītajā pludmalē, lukturīši, aizsarglīdzeklis pret moskītiem
- telefons, kas lielākajā daļā šo pludmaļu var diemžēl arī nedarboties.
 Nereti, ja iecerēts kempingošanai paredzētajā vietā palikt pa nakti, parasti jau laicīgi jāparūpējas, lai savu kempingošanas vietu "aizsistu" - proti, daudzviet kempinga vietu var rezervēt, zvanot vai to internetā rezervējot; retās vietās rezervāciju veikt nav nepieciešams. Tipiski Lieldienu vai Ziemassvētku brīvdienu laikā, vai citās garajās brīvdienās visi kempingi ir pilni "līdz ūkai" un rezervēti jau mēnešiem iepriekš.

Tā kā Austrālijā daudzviet ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz ugunskuru kuršanu dabas parku teritorijā, daudzās vietās jāiztiek ar aukstām uzkodām vai jāņem līdzi pārnēsājamā virtuvīte ar gāzes balonu.

Austrālijā atpūta brīvā dabā jeb kempingošana ir ļoti populāra, tāpēc tas parasti ir visai labi organizēts pasākums ar plašu ekipējumu - teltīm, krēsliem, plītiņām, guļammaisiem, galdiņiem, īpašiem "telts priekšnamiem", zem kuriem sēdēt var, kad līst lietus. Visu, kas nepieciešams, piedāvā daudzi labi veikali vai nomas, tāpēc tāda latvieša izbraukšana brīvā dabā "bezjebkā" Austrālijā nav tipiska.

Ja iepriekš neesat kempingojis Austrālijā, uz pludmali ar džipu varat doties arī dienas braucienā - uz pāris stundām. Jums iepriekš jāizpēta, vai došanos uz mājām netraucēs paisums. Tāpat pēc brauciena jums noteikti mašīna kārtīgi jānomazgā profesionālā automazgātavā, jo nereti smiltis, kurām esat braukuši cauri, vēlāk var "sadzīties" mašīnas apakšā un traucēt pārvietoties jeb kavēt stūres rata darbu. Tā var gadīties. Ja vien jums nav īpaši augsta mašīna.
Šādi izskatās vidēji zems džips atceļā no pludmales, kad bampers ieliecies pārverēto smilšu kalnu dēļ

Kvīnslendas štatā ir daudzas brīnišķīgas vietas, kur doties braucienā ar džipu pa pludmali un dzīvot teltīs, taču es īpaši izcelšu Varavīksnes pludmali jeb Rainbow Beach un Freizera salu jeb Fraser island (uzklikšķinot uz šo saiti varat uzzināt par šo reģionu vairāk). Pēdējā no tām piedāvā vienus no skaistākajiem skatiem, ko redzēsiet Austrālijā. Tā domā pat paši austrāļi.
Kad paisums pārņem pludmali.
Sarkanās klintis jeb Sarkanais kanjons ir viena no pieturvietām, kur vērts apstāties, apmeklējot Rainbow Beach.

pirmdiena, 2012. gada 9. janvāris

Kāzu albums gatavs

Ilgais darbs pie kāzu albuma veidošanas faktiski pietuvojies finišam. Veidojot kolāžas gan digitāli, izdrukājot veidoto kolāžu uz papīra, gan kolāžas veidojot no papīra, tapušais albums priekš manis ir patiess varoņdarbs! Te būs pāris lapas no gatavā albuma. 





Kad visas kolāžas bija gatavas, aiznesu tās iesiet. Lai arī albumam galvenais vāciņš bija gatavs (tas tapis daļēji uz datora, daļēji izmantojot papīru un lentīti), nolēmu, ka tas vēl jāpaslēpj aiz caurspīdīga vāciņa. Lai gadījumā nenobružājas. 










Tai vajag būt mīlestībai

Viena no jaunākajām kolāžām, kas tapusi svētku starplaikā. Uzņemta draugu kāzās Austrālijā ar polaroid fotoaparātu. Man tā patīk vecā stilā uzņemtās bildes!


*Kolāžai izmantoti jaunie papīri no "Crate Paper" kolekcijas, kā arī šoreiz "Duni", nevis speciālos skrapbukinga veikalos pirkto doily jeb apaļo papīru, ko parasti kafejnīcās liek zem tasītes ;) Izmantotā aukliņa angliski tiek saukta par "maiznieka aukliņu" jeb "bakers twine".

Ziemassvētku momenti

Šie bija fantastiski Ziemassvētki, pavadīti kopā ar ģimenīti Latvijā. Šādi svētki man bija tikai pirms gadiem trim. Salīdzinājumā ar austrāļu svinēšanas tradīcijām man šogad beidzot bija īsta egle, turklāt egle, nevis priede, kas tiek saukta par "Christmas tree". Te ir jaukākās svētku fotogrāfijas - eglīte istabā un eglīte ārā, un arī mūsu ziņkārīgais kaķis, kurš izpētīja, vai zem katras eglītes bija paslēptas dāvanas. 

Rullējam ārā!

Jaunais gads ir kā mīkla.. kā rullēsim, kādas formiņas tajā spiedīsim, kādā karstumā cepsim, tāda tā iznāks! Lai Jums labākās sastāvdaļas, jaukākās un iedvesmojošākās formiņas un idejas, izturība karstumā ... un sanāk veiksmīgs Jaunais Gads!