Nepadoties

Nezinu, kāpēc, bet šodien ir viena no tām dienām, kad nāk reālais gruzījiens.

Realitāte ir tāda, ka pēc neilga laika būšu mīļajā Latvijā pie mīļajiem radiem, draugiem, staigāšu pa sen zināmām vietām, veikaliem, ēdīšu kārotās desiņas, skābētos kāpostus un tortes. Bet prāts kaut kā apmācies un sēri raud par to, cik grūti te svešumā ir gājis.

Ja varētu attēlot dejā, tas būtu viens no baleta fināliem ar cīņu starp labajiem un ļaunajiem. Cīņa starp labajām domām (kuras nu tādas maziņas un sīciņas balerīnas) un tumšajām domām (agresīviem, melnos triko satērptiem muskuļainajiem tipiņiem)... Turklāt tiem melnajiem rokās ir īsti zobeni. Un viņi tos liek lietā.

Pēc pārcelšanās uz Austrāliju, vairākās jomās esmu bijusi pārbagātīgi svētīta, un vairākās jomās (piemēram, darba ziņā) licies, ka viss ir kā pret sienu. Visiem apkārt veicas (protams, austrāļiem), viņi atrod tādus un šādus darbus, mātes uzliela meitas par laba darba dabūšanu utml, bet man tas viss it kā iet gar deguna galu.

Laikam varētu to visu nosaukt par cīņu, kā atrast savu vietu jaunajā pasaulē. Kas biju, vairs nevaru būt, jo tas jaunajos apstākļos nedarbojas. Kā kļūt par to, kas te iederās, vēl nezinu. Prāts mokās.

Vinstonam Čērčilam reiz palūdza nolasīt lekciju par to, kas ir viņa panākumu pamatā. Viesi bija maksājuši, lai iekļūtu pustumšajā universitātes auditorijā, un nepacietīgi gaidīja ierodamies slaveno britu politiķi. Čērčils ieradās, uznāca uz skatuves un skaļi noteica: "Nekad, nekad, nekad nepadodies!" Un aizgāja. Ar to lekcija bija cauri. 

Tas šodienas stāsts ir arī par nepadošanos. Nepadoties, kad iet grūti, kad neiet, kā gribēts, nepadoties, kad gribas kaukt kā vilkam.