Jāatzīst, ka daudzus gadus Valentīndiena man nav bijusi tie mīļākie svētki. Gluži otrādāk. Tās gaidas, vai būs kāds, kas atklāti vai slēpti izpaudīs simpātijas pret mani, padarīja mani nervozu. Ir jauki, ja dzīvē ir mīļotais cilvēks, bet ja nu tas joprojām staigā pa citām ielām un vēl trakāk - dzīvo citā valstī? Valentīndiena reti kad man ir bijusi skaista un spoža.
Pat pērn mēs ar vīru nolēmām oficiāli nesvinēt Valentīndienu, bet doties uz kinoteātri kopā ar labiem draugiem (kuriem nav otro pusīšu) skatīties ne-romantisku filmu. Negribējās, lai draugi justos atsumti un izslēgti no tā loka, kurš dzīro un svin. Mums bija savas svinības. Mazas, neromantiskas, bet pilnas draudzības jūtu.
Kopš esmu aizrāvusies ar radošajām izpausmēm uz papīra, datora un auduma, man gribas, lai Valentīndiena tomēr ir īpaša. Diena, kad kādam var dāvāt prieku - kādam labam draugam vai radiniekam. Un kas var būt labāks par šādu jauku kompāniju pie tējas krūzes, sevišķi, ja tēja tiek dāvāta šādā jaukā iesaiņojumā! Dzeram tēju un baudam Valentīndienu... varbūt ne mīlestības, bet draudzības svētkus gan!
Foto soli pa solim atspoguļo krūzītes tapšanas gaitu. Es sāku ar krūzītes uzzīmēšanu uz papīra un tad tālāk funktierēju, kā labāk un efektīvāk izmantot filca audumu tās darināšanai. Filcs ir diezgan parocīgs materiāls - ko esi uzzīmējis uz papīra, to arī vari izgriezt no auduma. Šujot krūzīti kopā es ieteiktu vispirms sašūt to krūzītes malu, kur būs osiņa. Tad piešūt osiņu, un tikai pēc tam ķerties pie otras krūzītes malas sašūšanas kopā, jo tad nebūs kā man jāšuj ar mokām. Kā nekā krūzīte taču izmēra ziņā ir maziņa (10.5 cm augstumā un 13 cm platumā, ieskaitot osiņu), un to izgriezt uz kreiso pusi šūšanas procesā nav nemaz tik viegli.
Krūzītē paslēpās seši tējas maisiņi. Tā aizdarāma ar aukliņu, kas no krūzītes mugurpuses jāaptin apkārt oranžajai pogai. Gardai tējas dzeršanai derēs jebkura tēja - protams, visjaukākā ir tā, kas draugam vai draudzenei garšo vislabāk.
