Dzīvojot Austrālijā, esmu secinājusi, ka ir pāris lietas, kas te ir būtiski atšķirīgas no Eiropas un Latvijas. Ja turpināsiet uzvesties tāpat kā esat paraduši mājās, jūs ne tikai izpelnīsieties neizpratnes pilnus skatienus, aizmugurēju aprunāšanu, bet arī diezgan nopietni aizvainosiet vietējos austrāļus un nodarīsiet ļaunumu sev. Vārdu sakot, te ir saraksts ar lietām un uzvedības veidiem, par kuriem vēlams piedomāt, dodoties uz šo kontinentu pasaules otrā malā.
Jūs Austrālijā nesapratīs, ja:
1. Pludmalē nēsāsiet īsās peldbikses (tas attiecas uz vīriešiem).
Protams, pludmales patruļas darbinieki un policisti jums neko neaizrādīs, ja nēsāsiet īsās, apspīlētās peldbikses, taču vietējie jūs uzskatīs par "lūzeriem", pasmīkņās un noteiks: "Ak, redzams, ka no Eiropas". Austrālijā pludmalēs un baseinos vīrieši nēsā peld-šortus, kuri nosedz gurnus līdz pat ceļgalam (angļu valodā "boardies"). Tos var nopirkt katrā veikalā, kurā pārdo peldēšanās piederumus, sērfa dēļus un peldkostīmus. Protams, nekas traks nebūs, ja nēsāsiet Latvijā ierastās peldbikses, taču jūs noteikti uz visu pārējo fona izcelsities.
2. Uzturoties saulē nelietosiet aizsargkrēmu ar vismaz +30 SPF.
Bērni Austrālijā peldoties nēsā speciālus krekliņus un šortus, jo, pirmkārt, šis apģērbs pasargā mazos no saules stariem. Otrkārt, mazie un lielie Austrāļi bagātīgi sevi nosmērē ar saules aizsargkrēmu vai arī slēpjas zem cepurēm, saules sargiem vai pludmales teltīm. Iemesls tam ir fakts, ka Austrālija pasaulē ir pirmajā vietā ar iedzīvotāju skaitu, kas slimo vai mirst no ādas vēža. Tā izraisītājs - kaitīgā saule. Ja vasarā vai pavasarī bez aizsargkrēma saules staros pavadīsiet ilgāk par pusstundu (pat ēnainā dienā), rēķinaties ar varbūtēju apdegumu. Saule te tiešām "ķer". Nevar nemaz salīdzināt ar trīs dienu marinēšanos Latvijas pļaviņā ar ceļmallapu uz deguna un cerībām uz brūnu ādas krāsu. Te viss notiek ātri, zibenīgi un ... diemžēl arī kaitīgi. Sevišķi, bērniem.
Atceros, kā Taunsvilā (Townsville) nolēmu pusstundas gājumā aizstaigāt līdz pludmalei. Bija ēnaina diena, viena no pirmajām Austrālijā, par aizsargkrēmu aizmirsu. Laiks turpejot, pastaigājoties promenādē un atpakaļejot bija pietiekams, lai mana seja kļūtu sarkana kā tomāts un sāpētu. Nekādi krēmi mani nespēja glābt.Tā bija mana pirmā sāpīgā stunda par to, kā uzvesties Austrālijā.
3. Peldēsiet neapsargātās pludmalēs.
Lielākajā daļā Austrālijas pludmaļu visu cauru gadu strādā pludmales patruļas, kuras ar modru aci vēro peldētājus un pludmales robežās esošos sērferus. Diemžēl statistika liecina, ka 90 - 95% cilvēku, kurus glābt dodas pludmales patruļas darbinieki vai brīvprātīgie, ir ārzemnieki, kas, pirmkārt, nav pieraduši pie okeāna viļņiem un, otrkārt, nenieka nesajēdz no okeāna zemūdes straumēm.
Apsargātās pludmalēs smiltīs vienmēr būs iesprausti dzelteni un zili karogi, kas liecinās par to, cik plaša pludmales daļa tiek apsargāta un ka tieši šajā strēlītē ir vēlams šobrīd peldēties. Ja viļņi būs augsti vai laikapstākļi nelāgi, vienmēr tiks izkārts paziņojums par to, ka jums jābūt ļoti modriem peldoties.
Austrāļi jau no bērnudārza laikiem apmeklē peldēšanās stundas, skolā katru gadu piedalās peldēšanas sacensībās gan kraulā, gan visādos citādos peldēšanas stilos. Tāpēc nebrīnaties par pusaudžiem, kas, pasituši sērfa dēli padusē, dodas peldēt tur, kur viļņi ir lielāki un kur līdz pludmales patruļai ir pāris kilometri. Taču nepievilieties. Ja mazi austrāļu bērni jums teiks, ka peldēšanā viņi ir lieliski un viens otru spēs izglābt, un aicinās jūs doties peldēt uz neapsargātu pludmali, neticiet pat viņiem. Mana personīgā pieredze liecina, ka pat vispieredzējušākie mazie peldētāji var iekļūt dzīvībai bīstamās situācijās, sevišķi, ja reģionā plosījusies vētra un viļņi ir daudz lielāki nekā parasti. Paldies Dievam, viss beidzās labi, bet otra sāpīgā mācība man ir kārtīgi ielāgota.
4. Būsiet nepieklājīgi.
Šis noteikums gan lielākoties attiecas uz mazākām Austrālijas pilsētām un miestiem. Sidnejā un Melburnā, tāpat kā visas pasaules lielpilsētās, cilvēki pārvēršas par anonīmu pūli, kurā viegli kādam uzkāpt uz kājas un par to neatvainoties, vai paspraukties garām rindā uz transportu vai nejauši iebukņīt kādu ar elkoni.
Pārējās Austrālijas vietās cilvēki lielākoties ir ļoti laipni. Sagaidot autobusu, skolēni parasti jūs palaidīs pa priekšu. Ja tirdzniecības veikalā kāds nejauši trāpīsies jums ceļā, jums parasti atvainosies, sakot: "Sorry", un ļaus turpināt ceļu. Vietējie nerakstītie likumi saka, ka jums jādara tāpat. Jābūt pieklājīgiem un, ja nu rodas kādas nesaprašanās, jāsteidzas ar atvainošanos. Tas pats atteicas uz situāciju, ja jums ko saka, bet jūs teikto nesaprotat. Nesakiet: "What?" Pareizi būtu: "Sorry" vai "Excuse me", un uzklausīt jautājumu vēlreiz.
5. Nebūsiet gatavi sarunai uz ielas ar svešinieku (lielākoties attiecas uz mazākām pilsētām, taču mēdz notikt arī lielpilsētās).
Viena no neatņemamām dzīves sastāvdaļām te ir draudzīga saruna ar svešinieku uz ielas, gaidot autobusu, saruna ar laipnu pārdevēju vai vienkārši bankas klerku. Tam jums jābūt gataviem. Ja zināt angļu valodu, tad jums noteikti jāpraktizē arī pāris vienkāršas sarunvalodas frāzes. Esiet gatavi, ka austrāļi nepārtraukti jūs uzrunās par "mate" (jeb biedru, čomu - tas attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem), jūs pat var nosaukt arī par "darling" (ja esat sieviete). Pieradusi ātrumā traukties cauri Rīgas veikaliem, man šī prasme veidot sarunu uz ielas vai veikalā ar svešiniekiem paņēma veselu gadu. Pirmkārt, jutos ļoti dīvaini, kad cilvēki, izdzirdējuši manu akcentu, mēģināja uzzināt, no kurienes es nāku un ko es te Austrālijā daru. Otrkārt, nejutos nemaz tik brīvi, lai, braucot liftā, nepiespiesti veidotu sarunu ar cilvēku, kuru otrreiz dzīvē vairs nesastapšu. Tagad, ejot uz ielas, esmu gatava, ka kāds man var kaut ko pajautāt vai uzrunāt pat visnegaidītākajās situācijās.
6. Nesapratīsiet humoru.
Austrāļi ir ļoti dzīvespriecīga tauta un ar lielāko prieku pasmiesies par kādu joku vai smieklīgu situāciju. Vietējā televīzijā viemēr tiek rādīti humora šovi, un kaut kādā mistiskā veidā visiem austrāļiem ir daudz maz vienāda humora izjūta - viņi aši saprot jokus, bet humora raidījumos īpaši smejas par sarkastiskiem komentāriem. Ja Austrālijā draudzīgi (citkārt - arī sarkastiski) pajokosiet, jūs ne tikai sapratīs, bet pat atjokos jums pretī. Te sabiedriskās situācijās - uz ielas, benzīntankā, veikalā - pāris gados esmu pieredzējusi tik daudz jokošanos no nepazīstamiem cilvēkiem, cik Latvijā diezin vai izbaudīšu visā savā dzīves laikā. Protams, ja humora izjūta nav jūsu stiprā puse, tad jums atliks tikai pasmaidīt. To dariet, pat ja joku nesaprotiet. Neviens taču jums ļaunu nevēl.
Te būs pāris piemēri par smieklīgām situācijām "iz dzīves".
Ļoti agrā rītā benzīntankā izkāpu no mašīnas un, kā parasts pirms pirmās rīta kafijas, esmu
ļoti neveikla un ar roku ietriecos mūsu mašīnas sānu spogulī. Uzreiz pamanu, ka 15 metru attālumā manu neveiklo manevru ir pamanījuši divi kungi. Viņi apstājas un man uzsauc: "Cik ilgi tavai mašīnai tur atrodas tas spogulis?" Es attraucu: "Vienmēr". "Nu, un kas tad šorīt ir citādāk?" viņi man atsmej pretī. Es noskurinos, eju pirkt kafiju un pasmaidu. Jauki tā tomēr pajokot.
Kamēr veikalā mēru džinsas, mans vīrs (austrālis, ar tipisku austrāļu humoru izjūtu) turpat veikalā pastaigājas. Pārdevējas viņam jautā: "Kā labi iet? Ko vēlaties?" Viņš mierīgi atbild: "Tā neko, es te bišķi zogu". Visi smejas. Kad eju maksāt par biksēm pie kases, vīrs pabāž zem krekla apģērba gabalu, kas acīmredzami veido nedabiski milzīgu vēderu, un dodas man līdzi pie kases, sakot: "Es te tā neko." Visi smej līdz asarām.
Iekāpjam liftā, kurā pirms tam iekāpušas divas sirmas dāmas un sirms kungs. Pirms tam ievērojām, ka sirmgalvji šajā vēlajā vakara stundā nekādi nevarēja atrast mūsu dzīvojamā kompleksa ieeju. (galvenās durvis vakarā tiek slēgtas, tāpēc jāizmanto sānu ieeja). Kamēr novietojam autostāvvietā savu mašīnu, vecīši ieeju atraduši un jau iekāpuši liftā pirms mums. Vīrs, tātad, viņiem saka - prieks, ka ieeju atradāt, mēs jau grasījāmies jums palīdzēt. "Paldies, paldies, tas gan būtu bijis ļoti jauki no jūsu puses," atbild viena no kundzītēm. "Jā, jā, mēs par to tikai piecus dolārus paprasītu," saka vīrs. Visi smej, bet dāmītes atcērt, ka viņām ir stipras kājas un varētu mūs arī atspārdīt, nevis naudu iedot. Visi smejamies.
7. Par algām un cenām runāsiet mēneša izmaksās.
Austrālijā algu un rēķinus maksā reizi nedēļā vai reizi divās nedēļās ("once a fortnight"), tāpēc sarunā ar vietējiem par dzīves dārdzību Latvijā vai algām vai īres cenām jūs nesapratīs, ja minēsiet, cik latus saņemat mēnesī un cik maksājat par īri mēnesī. Jums aši jāliek lietā matemātika un viss jādala ar četri. Tāpat arī vietējo minētos faktus reiziniet ar četri. No vienas puses, algas saņemšana reizi nedēļā ir laba lieta - ja esat pārtērējies, josta jāsavelk uz pavisam īsu brītiņu - tikai līdz nākamajai nedēļai. Latvijā, pēc pieredzes, jāiet prasīt algas avanss pie bosa, nauda jāaizņemas vai jāēd kartupeļi trīs reizes dienā.
