Pirms pāris mēnešiem es vedu vairākas draudzenes jāņtārpiņus skatīties. Jā, nemaz nejokoju. Austrālijas Springbrūkas nacionālajā parkā (Springbrook National Park, Gold Coast), Kvīnslendā pēc saulrieta var baudīt dabas fenomenu - uz klinšu un milzu alas sienām redzēt tūkstošiem maziņu spīguļojošu punktiņu. Tie ir jāņtārpiņi, kuri tehniski gan nemaz neskaitās tārpiņi, bet gan mušu kūniņas. Vārdu sakot, iestājoties tumsai aptuveni 200 metrus nokāpjot pa klinšu taciņu, pārejot pāri upei tos var redzēt visapkārt. Bet visvairāk jāņtārpiņu ir redzams milzīgā klintī, kuras vienā galā ar milzīgu dārdošu skaņu krīt upe skaistā ūdenskritumā.
Tā kā šo fantastisko pirmatnējās dabas atradumu man savulaik ierādīja vīrs, tad es šoreiz biju gide. Pēc daudziem kilometriem supervītņainā ceļa tumsā nokļuvām pie dabas takas. Protams, tai brīdī likās nedaudz spocīgi iet pa dabas taku, jo neviena cilvēka nebija apkārt, nedaudz bailīgākas meitenes skrēja pa priekšu, bet tā visādi citādi tas bija neaprakstāms piedzīvojums. Es jutos gluži kā miljonus gadu atpakaļ. Jāņtārpiņu gaismiņas uz klints griestiem bija radījušas jaunus zvaigznājus, jaunus Piena Ceļus un galaktikas. Viņu mazās gaismiņas mierināja bailes no tumsas un pavadīja mūs līdz pat takas beigām - šoreiz tārpiņi bija apdzīvojuši ne tikai milzīgās dabas klints sienas, kas saukta par Natural Bridge, bet arī paslēpušies uz klinšu sienām visapkārt.
Žēl, ka nemācējām jāņtārpiņu fenomenu nofotografēt. Žiņkārīgajiem savukārt jāatceras, ka uz jāņtārpiņiem raidīt savu kabatas lukturīšu gaismu arī nemaz nevar, jo citādāk viņi iznīkst. Tāpēc arī mēs fotografēt viņus baidījāmies. Toties pēc pastaigas jutāmies jau daudz drošāk un izmēģinājām spocīgas bildes ar sevi!
Tā kā pa nakti palikām mīļā un maziņā kotedžā turpat parka tuvumā, no rīta gribējām izbaudīt arī pāris skaistus dabas skatus un soļot pa dabas takām.
Taču plānus izkoriģēja vispirms migla, kura noslēpa fantastiskus kalnu skatus, un tad arī pamatīgs lietus.
Staigājot pa takām vēl pirms lietus divas no mums nejauši "uzķēra" dēles, kas slēpjas zālē un uz taciņām un tik vien kā gaida tūristu kājas, pie kurām pieķerties. Protams, ļoti nepatīkami. Vietējās kafejnīcas tualetē no tām tikām vaļā (ja tās nenāk nost, virsū jāber sāls... bet pēc tam jāuzliek plāksteris, jo dēles negatnieces iekožas dziļi ādā, kas pēc tam asiņo), arī pārējās ceļa biedrenes rūpīgi pārbaudīja savu ķermeni un drēbes. Pēc tam padzērām gardu kafiju un devāmies mājup.
Tas nekas, ka laika apstākļi bija visai skumīgi. Man bija prieks par to, ka no rīta mēs paguvām pabarot spilgtās rozellas, kas salidoja mūsu viesnīciņas pagalmā, kura aizguvusi nosaukumu no šiem krāsainajiem papagaiļiem.
